Latvijas valsts premjerministrs Valdis Dombrovskis paziņojis, ka viņa valdības ministri zaudēs savus amatus, ja piedalīsies 16. marta pasākumos, kas tiek rīkoti, lai pieminētu latviešus, kurus savulaik ar varu piespieda dienēt nacistiskās Vācijas armijā. Tā 16. novembrī ziņo laikraksts «Diena».

Vērojot, ko dara jaunievēlētie deputāti, rodas izjūta, ka viņi ir no citas pasaules, no citas zemes. Varbūt citas planētas? Turklāt arī viņu teiktais nepārtraukti mainās – tad «draudzēsies» ar vienu partiju, tad citu, tad atkal izrādīsies, ka viens otru ir nodevis, nav uzklausījis. Uz planētas «Saeima» notiekošais ir tik svarīgs, ka ideja par to, ka tautas labā arī kas jāveic, sen kaut kur pazudusi.

Pat ja pieņemam, ka rezultātā valdību izveidos atkal Valdis Dombrovskis, diez vai tā domās par Latvijas tautas interesēm. Pietiek paskatīties, ar kādām domāšanas spējām izceļas potenciālie ministru kandidāti. Šoreiz apskatīšu tikai vienu – izglītības un zinātnes ministra kandidātu Robertu Ķīli. Var jau būt, ka zinātnes jomā viņš ir speciālists, bet neizskatās, ka skolās būtu strādājis. Tomēr viņam, tāpat kā citiem šāda veida ministriem, viss ir labāk zināms, pārskatāms un saprotams, kas skolās notiek. No augšas, ar «kosmisko» domāšanu visu var labāk redzēt.

Pirms 2011./12. gada telpu un ziemas sporta veidu spēļu sezonas varam apskatīties, kuriem sporta veidiem sekot un kuri, iespējams, sagadās lielākos pārsteigums šosezon.

Vēlēšanas ir beigušās, un partijas atkal parāda savu īsto seju. Tai skaitā arī «Saskaņas centrs», kurš vēlas apspriest ideju par Latvijas «okupāciju bez okupantiem». Jāatzīst, ka arī šajā situācijā, tāpat kā jau minēju rakstā «Zatlers un Ulmanis», ir ļoti liela nozīme tieši vēstures zināšanām un izpratnei.

Kā uzsvērts vienā no komentāriem portālā «Tvnet», Krievijas interešu aizstāvji velk sava veida paralēles ar kristīgo ticību – stāstu par jaunavas Marijas nevainīgo ieņemšanu. Bērns, tas ir, okupācija, ir, bet pašu okupantu nav.

Partiju pirmsvēlēšanu programmu analīze mani ir pārliecinājusi par vienu – izņemot vienu partiju, kuru vārdā nesaukšu, viss pārējais ir vai nu mazākā, vai lielākā mērā dūmu aizsegs. Pat ja partijas kaut ko sola, reāli aprēķini rāda, ka patiesībā to neviena pat nedomā realizēt.

Šis fakts nav jaunums. Latvieši jau sen ir atmetuši politiķu solījumu analīzi, par ko liecina zemā aktivitāte priekšvēlēšanu diskusijās, un balso par personām. Diemžēl bieži vien kļūdaini. Ir jau labi apskatīties un nodomāt – redz, mans kaimiņš ir sarakstā, viņš ir lāga vecis, balsošu par viņu! Ideja ir laba, bet, pat ja kaimiņš ir ļoti labs vecis un tiks Saeimā, ne jau viņš noteiks, kādus lēmumus pieņems. Pirms balsojiet par partijām, padomājiet par to, kuras personas intereses atbalstiet Saeimā, atdodot savu balsi par kādu no partijām!

Vēstures mācība reizēm ir pat ļoti noderīga, jo ļauj labāk izprast gan pagātnes, gan tagadnes notikumus. Pēc 77 gadiem šogad atkal tika pieņemts lēmums, kura rezultātā kāds politiķis tika glorificēts noteiktās tautas masās. Tikai Kārlim Ulmanim kā kādreizējam Latvijas pirmās valdības vadītājam 1934. gadā bija lielākas iespējas iegūt tautas «pestītāja» titulu nekā savulaik aizmuguriski Zoodārzā par prezidentu ieceltajam Valdim Zatleram 2011. gadā.

Tikko aizvadīts ikgadējais gada notikums – 1. septembris. Varētu apsveikt pedagogus ar jaunā gada sākumu, bet zinot reālo situāciju, sveiciens no manas puses iznāktu ļoti slābans un vāji ticams. Kādam svētki, bet lielākajai daļai pedagogu ar katru gadu jāsagaida jaunais mācību gads ar aizvien lielākām bažām.

Tuvojoties 1. septembrim, iznāca paviesoties pedagogu semināros. Var redzēt, ka skolotāji ir gatavi strādāt kā vienmēr. Toties vērtējot pamācības, informāciju un atbalstu, kas nāk no Izglītības un zinātnes ministrijas, jāsecina, ka turpinās gadu gaitā iekoptā prakse, kas nozīmē, ka patiesībā tur neviens nav noskaņots strādāt skolotāju un skolēnu labā.

Valsts atbalsts bez reāla atbalsta un progresīvāki nodokļi bez progresīvā nodokļa – tā pāris vārdos var izteikt pašlaik divu populārāko partiju «Saskaņas centra» un «Zatlera reformu partijas» solījumus. Abas partijas it kā sola pārvarēt valsts ekonomisko nepatikšanu bedri ar skaistu lēcienu, bet patiesībā izskatās, ka plāno vien uzrāpties uz kāda cita pleciem. Tādi puskoka lēcēji vien būs.