Ikviens būs dzirdējis gadījumus, kad jauniešiem, kas tikko beiguši studijas un vēlas uzsākt darba gaitas, ir grūti to izdarīt, jo darba devēji prasa iepriekšēju pieredzi. Izveidojas apburtais loks, kuru izdodas pārraut ar dažādām sekmēm.
Latvijas politikā ir līdzīgi. Cilvēki bieži un daudz runā, ka nepieciešams mainīt veco eliti, ka apnikuši “tie paši vēži”, ka nevar vien sagaidīt pārmaiņas. Bet katrās vēlēšanās atkal un atkal balso par tiem pašiem, pie varas bijušajiem.

9. Saeimas priekšvēlēšanu programmu analīze liecina, ka daļa partiju patiesībā nojauta, ka sekos ekonomikas lejupslīde. Par to liecina solījumi ierobežot kredītu apjomus un spekulācijas ar nekustamajiem īpašumiem. Toties pēc vēlēšanām visi solījumi palika pagātnē.

Brīnišķīgajā Jāņa Lūsēna mūzikā ietērpti skaistākie Kārļa Skalbes un Viļa Plūdoņa mīlas dzejoļi. Kristīnes Zadovskas un Ingus Pētersona izdziedātas, šīs melodijas priecējušas klausītājus daudzās Latvijas vietās.

Laiks nav muša, to ar avīzi nenositīsi. Toties dažu ministriju ierēdņi sekmīgi nokauj laiku, imitējot darbošanos.

Par krīzes cēloņiem pasaulē un Latvijā ir uzrakstīts neskaitāms daudzums mazāk vai vairāk nopietnu autoru rakstu.

Mācību centrs "BUTS" sadarbībā ar Bauskas fotoklubu ielūdz visus fotomākslas mīļotājus uz bezmaksas izstādi "Kad sieviete paskatās uz pasauli...".

Tie, kas biežāk ir bijuši mazpilsētas pasta nodaļās un izmantojuši pasta sūtīšanas pakalpojumus, protams, ir izbaudījuši to sajūtu, ka pasta darbinieks ārkārtīgi ieinteresēti skatās uz to, ko tad tu cilvēks tur kārtējo reizi sūti („Nu, nu rādiet šurp, kas jums tur ir..”) interese mēdz mīties arī ar klaji nievājošu izteiksmi, neizpratni vai citu situācijai piemērotu reakciju. Bet ne par to šoreiz ir mans stāsts. Es varu samierināties ar attieksmi vai ieņemošajam amatam nepiedienīgu interesi par maniem sūtījumiem, bet ne to, ka man vispār tiek liegta konkrētu preču nosūtīšana.

Mans stāsts par Bauskas pasta nodaļu, sākās ar to, ka sūtot atklātnīti, pie reizes painteresējos vai viņiem ir kādi speciāli materiāli drošai stikla trauku iesaiņošanai, jo iespējams man tuvākajā laikā vajadzēs kaut ko tādu sūtīt. Pasta darbiniece vienkāršā nepaplašinātā teikumā man atbild: „Traukus mēs nesūtam!”, tādejādi vienā teikumā sagraujot visas manas ieceres. (iedomājieties tikai viens teikums, bet tev cilvēkam acu priekšā jau aizzib visas nenosūtītās, bet iecerētās Ziemassvētku dāvanas un arī tās visas lietas no stikla, ko tu savulaik pats esi saņēmis no citām valstīm. Tātad nekādus traukus! Ne uz vienu no valstīm!) Pēc neliela mulsuma brīža, trīcošā balsī mēģinu iebilst, ka ļoti apšaubu viņas teikto: “Man vienmēr ir licies, ka sūtīt nedrīkst – narkotikas, ieročus, sprāgstvielas, bīstamus šķidrumus, bet nezināju, ka trauki ir šajā kategorijā.” Darbiniece, laikam saprot, ka vajag kaut kā pamatot savu vārdu nozīmīgumu un turpina saliktā pakārtotā teikumā: „Saprotiet, ka tie trauki taču plīst un saplīsīs arī jūsējais.”

Pēc īsa klusuma brīža, redzot, ka es tā vienkāršu “neatšūšos” viņa ar niknumā sasarkušu seju pieceļas un aiziet runāt ar priekšniecību. Es savukārt triumfējoši nodomāju, nu redz varbūt, ka šī ir jauna, nekompetenta darbiniece, kurai priekšniece izstāstīs, ka tā nu, lūk, nedrīkst rīkoties ar klientiem.

Bet ierodas priekšniece... Un viņai ir līdzīga sejas izteiksme... Ātri tiek šķirstītas kaut kādas instrukcijas. Un rezultātā tomēr atklājas (kāda laime!), ka uz dažām valstīm tomēr var sūtīt trauslus priekšmetus. Lielākoties pakās, nevis sīkpakās, kas ievērojami sadārdzina pasta izmaksas, bet tomēr – var! Nesagaidījis atvainošanos par manu iepriekšējo maldināšanu un ieceru sagraušanu, laimīgs par saņemto ziņu dodos mājās. Intereses pēc piezvanu uz Latvijas pasta starptautisko sūtījumu informācijas tālruni, lai pavaicātu ko sīkāk par trausliem priekšmetiem. Uzzinu, ka nekādu sīkāku norāžu šajā jautājumā nav un visu izšķir konkrētās pasta nodaļas interpretācija. Darbiniece laipna, saprotoša, beigās vēl abi nospriežam, ka pēc būtības neplīstošas ir tikai gumijas riepas un vilnas sedziņas.

Diemžēl pienāk diena, kad es atkal dodos uz Bauskas pasta nodaļu. Šoreiz lai nosūtītu uz Kanādu koši zilu stikla cukurtrauku (dāvana vecmāmiņai!). Eju uzreiz pie priekšnieces. Stāstu, ka lieta sekojoša – visu kārtīgi, droši iesaiņošu (2 kastītēs, iesaiņojamā materiālā, ja kas saplīsīs – pretenzijas necelšu), bet ļoti vajag nosūtīt to trauku. Atkal tiek šķirstītas instrukcijas un atbilde skan: „Trauslus priekšmetus mēs uz Kanādu nesūtam!” Viss. Punkts. Nekādās tālākās diskusijās viņa neielaižas. Nesūtīs un viss. Piedod, vecmāmiņ, nesaņemt Tev ziemassvētku dāvanu..

Visa šī uzrakstītā kontekstā man ir divi retoriski jautājumi:

1) Vai Latvijas Pasts varētu nodefinēt kas ir trausli priekšmeti? Cik nu es saprotu par lietu dabu, attiecīgā situācijā trausls var būt jebkas. Vai nepareizi iesaiņotas plastmasas rotaļu mašīnas nav trauslākas par kārtīgi iesaiņotu stikla izstrādājumu? (Bauskas Pasta ierēdne uz manu jautājumu, kas ir trausls priekšmets atbildēja, ka viņa pati ļoti labi zinot, kas ir trausls priekšmets. Izklausās pārliecinoši. Tikai man viņa diemžēl sīkākus paskaidrojumus par trauslu priekšmetu pazīmēm nespēja sniegt.

2) Kāpēc Latvijas Pasts, kas jau tā iekasē tik lielu maksu par parastiem pasta sūtījumiem, nespēj nodrošināt šo trauslo priekšmetu sūtīšanu uz lielāko daļu pasaules valstu?

P.S. Es patiesi ceru, ka mēs vienreiz beigsim ticēt dažādām mesijām, kas nu jau gadiem sola savest kārtībā ceļus, sakārtot tirgu, Latvijas Pastu u.c. valsts monopoliestādes, jo tā ir klaja cilvēku maldināšana un priekšvēlēšanu solījumi, kurus tāpat varēs nepildīt. Vismaz līdz šim šīs valsts kapitāla un akciju sabiedrības šiem cilvēkiem un viņu pārstāvētajām partijām ir kalpojušas kā barokļi, bet tautai tie bijuši un joprojām ir dārgi, nepieejami un globālajā tirgū nekonkurētspējīgi valsts iestādījumi.

Cik nu es zinu, “Latvijas Pasts” 100% apmērā pieder Latvijas valstij, kura šķiež miljoniem latu tiešajās dotācijās, bet rezultāta kā nav tā nav. Šis monstrs jau gadiem strādā ar pamatīgiem zaudējumiem, pasta piegādes buksē, avīžu piegāžu problēmas ir regulāra parādība un ja vēl šādos iestādījumos strādā šādi burta kalpi, kas aizliedz sūtīt tik elementāras lietas, kā stikla traukus, ko citas pasaules valstis nez kāpēc atļauj, tad man tiešām rodas šaubas par šīs valsts spēju funkcionēt.