Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ai, Gruzija! Nekas nav aizmirsts 3

Gruzijas notikumos jau kaut kas pazīstams no savējo aizstāvēšanas un situācijas stabilizēšanas 1939. gadā Somijā, 1940. gadā Latvijā, bet agrākos un vēlākos gados arī citur. Situācija Gruzijā ļoti sarežģīta.Ceļa vējosBaušķenieki glabā atmiņas par Gruziju pirms šī smagā perioda – no ceļojuma pa Kaukāzu 1964. gada jūlijā. No Osetijas, tagadējo nesaskaņu vietas, pārejot Centrālā Kaukāza sniegoto grēdu, Bauskas kalnos kāpēji vakara nokrēslā nonāca Samtrēdijā un pilsētas nomalē aitu aplokā sāka iekārtoties naktsmieram.Tad parādījās diža auguma plikgalvains gruzīns. Pacēlis uz augšu abas rokas, iesaucās lauzītā krievu valodā: «Sto ja vizu! Sto ja vizu! Bauski!» (Ko es redzu! Ko es redzu! Baušķenieki!). Tas bija Samtrēdijas vidusskolas direktors, kurš atpazina baušķeniekus, jo bija viesojies 1. vidusskolā, kurai ar Samtrēdijas vidusskolu toreiz bija iedibinātas draudzīgas attiecības.Tad uzradās kādi puišeļi, kuri pēkšņi metās pie pusceltām teltīm un mugursomām. Pagurušie ceļotāji nepaguva attapties, kad aplokā vairs nebija ne viņu mantu, ne melnīgsnējo puišeļu. Kur tas viss palika, to viņi nezina vēl šodien. Direktors aizveda baušķeniekus pilsētā uz savu māju.Otrā dienā viņš, pāris vietējās varas pārstāvju, vietējās avīzes darbinieks, pilsētas sporta dzīves vadītājs, daži skolotāji un vēl kāda amatpersona vadīja baušķeniekus pa pilsētu un Bauskas ielu. Jā, tāda ir Samtrēdijā. Pavadoņu sastāvs respektabls. Bet paši baušķenieki necili, bez augstiem amatiem un tituliem, vienkārši, pelēcīgi kalnos gājēji, kuriem nu pievērsta šāda uzmanība.Pie gruzīnu galdaBaušķeniekus izveda cauri kādai iestādei, kura līdzinājās solīdam restorānam vai kafejnīcai un ieveda krēslainā pagalmā. Te, koku paēnā, bija klāts liels galds. Tā galā nosēdās pats direktors. Tas nozīmēja, ka viņš tagad ir tamada. Pēc gruzīnu tradīcijām viņš nosaka visu, kas notiek pie galda. Risinājās kulturālas sarunas par latviešu un gruzīnu ļaudīm un likteņiem. Uz taktisko atgādinājumu, ka gribam atvadīties, jo drīz aizies mūsu autobuss, direktors nesteidzīgi atbildēja, ka vēl jāaprunājas. Neesot vēl visu izrunājuši.Pēdējais tostsTikai pusdienu beigās viņš pamāja ar galvu baušķenieku tostam, kas gan netika izsacīts, bet sarunā izskanēja doma, lai pa Gruziju staigājam arī basām kājām, lai izjustu Gruzijas zemi un dažkārt arī kailu galvu, cienot šo zemi un tās vēsturi. Tagad citi skatās uz šo vēsturi caur lielgabalu tēmekļiem. Direktors palūdza piepildīt vīna glāzes un teica mūsu tikšanās pēdējo tostu. Visi piecēlās kājās. «Par mūžīgu draudzību starp latviešu un gruzīnu tautām!» Nu bija izrunāts viss.Gruzīnu rakstursReisa autobusa atiešanas laiks bija pagājis. Vajadzēja samierināties ar likteni. Izejot atkal uz ielas, baušķenieki ieraudzīja, ka...autobuss ar visiem pasažieriem stāv durvju priekšā un gaida. Atvadīšanās bija sirsnīga. Atvadījās arī nejauši garāmgājēji. Bet baušķenieki atskārta, ka palikuši bez savām mugursomām. To pateicu šoferim un lūdzu vēl drusku pagaidīt. Viņš nevērīgi attrauca, lai nesatraucos. Izrādījās, ka baušķenieku mantas ir jau šī reisa autobusa bagāžniekā. Vēl šodien baušķenieki nezina, no kurienes un kā tās tur nokļuva.Vakarā izkāpjot Batumi, otrā tagadējo nesaskaņu vietā, savā mugursomā atradu dāvanu, dārgu gruzīnu baltvīnu. Kas to tur ielika, arī šodien vēl nezinu. Bet Bauskas meitas saņēma Gruzijas rozes.Tas bija pirms gadiem, bet liekas, ka vakar. Ļoti gribētos, lai šodien, Gruzijai grūtā brīdī, mūsu Samtrēdijas draugi uzzinātu, ka neesam aizmirsuši toreiz atvadoties teikto pēdējo tostu par draudzību starp gruzīnu un latviešu tautām. Zem šīs saules mums kopējs liktenis. Kopējas raizes par nākotni. Kopējas atceres par pagātnes sūrumu.Kad atkal būs iespējams, vai nederētu atjaunot iesāktās draudzības saites starp abām mācību iestādēm? Ne visās Gruzijas skolās šogad pirmajā septembrī sāksies mācības. Tajās dzīvo bez pajumtes palikušie bēgļi.

Pievieno komentāru

Komentāri 3

ilze

Kārtējo reizi nobrīnījos par dažu cilvēku atmiņas izvēlību. Es tikai līdz šim neesmu spējusi saprast vai tas notiek apzināti vai neapzināti. Kundze atgādina, ka Samtrēdijā bijusi Bauskas iela(interesanti, vai ir joprojām?), bet nezin kāpēc aizmirsisusi, ka tieši tajā pašā laikā Bauskā bija ne tikai Samtrēdijas, bet arī Šišinašvilli iela.Ja kāds neatceras, tas bija gruzīns, padomju savienības varonis, kurš kritis Otrā pasaules kara laikā kaujās Bauskas apkātnē. Un viņš ir apglabāts Bauskas Brāļu kapos, kurus nacionāli noskaņoti latvieši apiet ar līkumu. Un viņa vecāki kādreiz katru gadu uz 9.maiju brauca no Gruzijas uz dēla kapu, taču pēc zināmiem vēsturiskiem notikumiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados abas minētās ielas tika ātri pārdēvētas un pilsētu draudzība veiksmīgi aizmirsta. Un nav arī dzirdēts, ka būtu izteikts priekšlikums to visu atjaunot pat no tiem, kas tik ļoti jūt līdzi Gruzijai. Vai tiešām cilvēki, kas nekautrējoties demonstrē šādu atmiņas vienpusību, domā, ka arī citi to neatceras?Un vēl, es arī padomju laikā esmu bijusi teritorijās, kas pašlaik ir strīdus objekts un kā tagad atceros, ka vietējā gide kategoriski un diezgan asi norādīja, ka viņi nav gruzīni un nekad tādi nav bijuši. Tātad abhāzi un osetīni, kuri cietuši ne mazāk, pie kam jau deviņdesmito gadu sākumā, kad Krievija vispār šajā konfliktā neisaistījās(bet to jau mēs arī laikam esam aizmirsuši), nav pelnījuši līdzjūtību un atbalstu. Jautājums ir, ko tad mēs īsti atbalstām? Vai gruzīnu tautu vai valdību. Mums jau nu gan vajadzētu zināt, ka tās ir divas atšķirīgas lietas. Pareizi,ka nevienā no runām par Latvijas okupāciju un briesmīgajām padomju laiku represijām netiek akcentēts tas, ka tie, kas to visu ieviesa un realizēja dzīvē bija gruzīni(Staļins-Džugašvilli un Berija), jo gruzīnu tauta pie tā nav vainīga, bet cieta, un cieš joprojām(jo, kā zināms tieši Staļina laikā Dienvidosetija tika iekļauta Gruzijas PSR sastāvā)ne mazāk par citām PSRS tautām. Un tomēr, atmiņa būtu jātrenē. Savādāk tikai šis viens piemērs parāda, cik muļķigā situācijā mēs varam nonākt izvēloties atcerēties tikai vienu. Jo vienmēr var atrasties cilvēki, kuri atceras arī ko citu. Padomāsim par to.

pirms 10 gadiem, 2008.08.25 13:39

Lietotāju raksti