Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ir, ko atcerēties

Biju aicināts uz barikāžu atceres pasākumu Rundāles novada Svitenē 20. janvārī. Jāatvainojas, bet šajā dienā Ventspilī pavadīju mūžībā savu labāko draugu no skolas laikiem. Domās un sajūtās biju ar jums, mīļie svitenieki, jo, tāpat kā jums, arī man ir, ko atcerēties par laiku pirms 20 gadiem un vēl mazliet agrāk. Iznāca piedalīties sanāksmē Kongresu namā Rīgā, šķiet, 1988. gada pirmajā pusē. Kopā ar pārējiem mūspuses ļaudīm, ko braucienam organizēja toreizējā Bauskas rajona partijas komiteja, sēžam balkonā. Sanāksmi vada A. Drīzulis, kurš kā vēsturnieks noliedz pieminēto Molotova-Ribentropa pakta nozīmi Latvijas liktenī. Tad zālē kāds paceļ balsi, sakot, ka 1940. gadā izdotajās Krievijas kartēs Baltijas valstis esot iezīmētas PSRS sastāvā. No balkona šo runātāju nesaskatu, bet vakarā televīzijas pārraidē redzu, ka tas ir Mavriks Vulfsons. Viņš rāda šo pirmskara karti, kurā PSRS robežas ietver arī Latviju, Lietuvu un Igauniju.Kad Latvijā sāk veidot Tautas fronti, man tās idejas ir pa prātam, tādēļ, izmantojot savu dienesta stāvokli, varu organizēt un informēt iedzīvotājus par visiem aktuālākajiem notikumiem. Svitenē Latvijas Tautas frontes dibināšanai bijām trīs iniciatori – Auseklis Grauze, Māris Lapsa un es. Modris Villa atbalstīja, bet aktivitātēs neiesaistījās. 1989. gada augustā – «Baltijas ceļā» – stāvam aiz Bauskas uz Lietuvas šosejas. Arī mana mamma ir atbraukusi, lai būtu kopīgajā pasākumā. Viņa nevar ilgi nostāvēt, tādēļ paņēmām ķeblīti, viņa piesēda, bet neatlaida rokas no līdzās stāvētājiem.Tikties ar vēlētājiem uz Svitenes ciema padomi atbrauc PSRS Augstākās Padomes deputāts Andrejs Cīrulis (laikraksta «Padomju Jaunatne» galvenais redaktors). Iedzīvotāji nebija īpaši ieinteresēti, bet man ar A. Cīruli iznāca aprunāties par dažādām tēmām. Aktīvi vācām iedzīvotāju parakstus par Latvijas valsts neatkarību, tos nodevām PSRS Augstākās Padomes deputātiem no Latvijas. Mūsu sarakstos katra cilvēka parakstam pretī bija adrese, kas apliecināja ticamību. Kad 1991. gada janvārī Rīgā sāka organizēt barikādes, Bauskas rajona izpildkomiteja izveidoja štābu. Tas plānoja, cik cilvēku, no kuras ciema, kurā dienā brauks uz barikādēm. Svitenes kolhoza priekšsēdētājs Modris Villa ar citiem rajona speciālistiem toreiz bija ceļojumā Itālijā. Uzņēmos barikāžu atbalstītāju organizēšanu un vešanu uz Rīgu. Vācām un vedām uz barikādēm pārtiku, kolhozs nosūtīja maisu cukura (50 kg).Uzzinot, ka var piedalīties barikādēs, svitenieki cits pēc cita nāca pieteikties braucienam uz Rīgu. Sarunātajā autobusā LAZ pirmajā dienā visiem gribētājiem nepietika vietas, apsolīju, ka brauksim vēl. Iedzīvotāji tam bija gatavi. No Svitenes uz barikādēm brauca arī šejienes krievi, ukraiņi, lietuvieši.Autobusiem iebraucot Rīgā, sagaidīja organizatori, kuri norīkoja, kur spēki vajadzīgi. Mūsējo apmešanās vieta bija Zaķusalā, pie televīzijas torņa. Bija sagādāta malka, kurinājām ugunskurus un spriedām, kāds būs barikāžu turpinājums. Pēcpusdienā organizēti izveidojām vairākas ķēdes ap televīzijas torni, ja nu uzbrucēji grib to šturmēt. Organizatori, kuru vidū aktīvākais bija Odisejs Kostanda, brīdina – ja būs reāls uzbrukums, jāatkāpjas. Sviteniekiem bija uzdevums arī sargāt Ministru padomi. Braucēju pilns autobuss. Zinu, ka pieteicies kāds traktorists no meliorācijas brigādes, krietns iemetējs ar iesauku «Nu pogoģi». Kantora sievas teica, ka šo nedrīkst ņemt līdzi uz barikādēm. Bet «Nu pogoģi» atnāca uzvalkā, ar šlipsi un pilnīgi skaidrā.Ap Ministru padomes ēku bija smagā tehnika – traktori ar piekabēm un baļķu vedēji. Iekšā laida tikai pēc saraksta, pārbaudot dokumentus. Ministru Padomes darbinieki stāvēja rindā pie ieejas durvīm un nebija priecīgi par drūzmu. Sviteniekiem bija jāsargā viens no otrā stāva kabinetiem – jāuzmana logi no uzbrucējiem. Mūsu rīcībā bija krēsli, galdi un cits inventārs. Kabinetā strādāja krievu tautības ierēdnes, kuras par mūsu klātbūtni nebija laimīgas. Viņām nebija īsti, ko darīt. Toreiz Ministru Padomē bija daudz krievu tautības darbinieku, kuri neizturējās lojāli pret Latvijas centieniem atgūt neatkarību. Sargiem pusdienas deva Ministru padomes ēdnīcā, ja nemaldos, uz valsts rēķina. Vīri kādā telpā atrada šahu. Inteliģento spēli prata arī mūsu «Nu pogoģi» un skolotājs Nērings, spēcīgs šahists.Gulējām kādā mazā telpā uz grīdas. No rīta ar sargiem zālē runāja Juris Vectirāns, kurš tagad ir Nacionālo bruņoto spēku ģenerālis. Vīri sēdēja mīkstajos krēslos, daži te bija jau vairākas dienas, bijām dažāda vecuma, atšķirīgas tautības un izglītības veči. Juris Vectirāns ienāca formas tērpā, bet uz viņa sveicienu nepratāmies atbildēt vienā elpas vilcienā, kā mums to kādreiz mācīja krievu armijā. Ar to J. Vectirāns nebija apmierināts un dresēja mūs sveicienam vairākas reizes.Ap pusdienlaiku mūs nomainīja citi Bauskas rajona cilvēki, autobuss mūs aizvizināja mājās. Vakarā pa televizoru jau no malas skatījāmies, kā notiek uzbrukums Iekšlietu ministrijai un iet bojā cilvēki. Pirms dažām stundām bijām netālu no turienes.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti