Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jāpārskata Latvijas stratēģija! 2

Vai Latvijas stratēģiskās attīstības virziens atbilst latviešu tautas interesēm – ņemot vērā pēdējo gadu procesus demogrāfijā un ekonomikā un pēdējo mēnešu politiskos notikumus?

2010. gadā tapa “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija Latvija 2030” tolaik prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Roberta Ķīļa vadībā. Tajā teikts: “Visticamāk, ka 2030. gadā Latvijas sabiedrība būtiski atšķirsies no tās, kas šeit dzīvo šobrīd. Valstī dzīvos aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju.”

    Šo prognozi esam jau īstenojuši! Latvijā jau ir mazāk par 2 miljoniem cilvēku. Tas vien liek pārskatīt šo pirms dažiem gadiem izstrādāto un pieņemto dokumentu. Procesi norit neiedomājami strauji. Latvijai draud depopulācija, tautas izmiršana!

Protams, šobrīd ir arī Nacionālās attīstības plāns (NAP). Tas ir daudz konkrētāks par šo stratēģiju. Taču strukturālu saistību starp abiem dokumentiem konstatēt ir grūti.

Pati ideja skatīt valsts attīstību vairāku desmitgažu perspektīvā ir nepieciešama. Mulsina kopējā stratēģijas “Latvija 2030” tendence: samierināties ar notiekošo. Tā vien liekas, ka ar šo dokumentu iecerēts padarīt pieņemamu skumjo realitāti, ka latviešiem 21. gadsimts būs pēdējais.

Stratēģijas dokumentam “Latvija 2030” ir arī dažas pozitīvas iezīmes: 1) tas raksturo dominējošās tendences Latvijā un pasaulē, 2) uzsver kultūras nozīmi sabiedrības attīstībā, 3) akcentē pārmaiņas izglītībā. Stratēģijā ir atzīta nepieciešamība plānot ilgākā perspektīvā, atbildība nākamo paaudžu priekšā, sabalansētas attīstības nepieciešamība. Tomēr dominē atsevišķu un lokālu risinājumu uzskaitījums. Dažām pareizi identificētajām problēmām nav meklēti cēloņi.

Domājot par nākotni, mūsdienu sabiedrības tendences tiek absolutizētas, nosaucot tās par nenovēršamām. Stratēģija “Latvija 2030”’ konstatē demogrāfisko krīzi, globalizāciju, darba tirgus dinamiku, klimata izmaiņas un dabas vides apdraudētību, energoresursu problēmu, demokrātiskas pārstāvniecības krīzi, sabiedrības noslāņošanos un urbanizāciju [Latvija 2030, 6].

Taču nav analizēts, kas ir izraisījis nosauktās tendences (kuras ne visas vērtējamas pozitīvi) un kāda ir to dinamika. Nemaz netiek skarts morālās krīzes jautājums. Bet nodokļu nemaksāšana, bezatbildība, shēmošana, krāpšana, ēnu ekonomika, zagšana sakņojas tieši morāles vājumā.

Kā galvenie stratēģiskie principi minēta jaunrade, tolerance, sadarbība un līdzdalība. [Latvija 2030, 7] Īpaši uzsvērta atvērtība ārējām ietekmēm (bez atrunām). Vai tas nozīmē atvērtību jebkurām ietekmēm? Tā ir diskutabla pozīcija, ņemot vērā “maigās varas” un nu jau arī atklātas agresijas piemērus mūsdienu politikā. Līdzdalības principā minēta sabiedrības saliedētība, taču nav skaidrs, uz kādu vērtību bāzes tā paredzēta. Turklāt līdzdalības princips kontrastē ar postulēto nenovēršamo tendenci: plaisas palielināšanos starp nabadzīgo un bagātnieku slāni. Saliedēt sabiedrību būs grūti, ja plaisas turpinās paplašināties un tiks atzītas par ‘nenovēršamām’. Visi četri principi attiecas uz mijietekmēm horizontālajā – sociālajā, komunikāciju un dzīves darbību – dimensijā. Nav mēģināts apzināt un analizēt sabiedrību vienojošas augstākās vērtības un ideālus ne pagātnē, ne nākotnē.

Pretēji stratēģijai “Latvija 2030” pozitīvi vērtējams Egila Levita izstrādātais Satversmes Ievads, kurā īsā veidā mēģināts tomēr paskaidrot Latvijas valsts jēgu, izveidošanos, misiju, pamatvērtības un mērķi. Jācer ka šis Ievads jeb Preambula tiks tuvākajā laikā pieņemts Saeimā.

Latvijas mērķis Stratēģijā definēts kā 2030. gadā sasniedzams stāvoklis – tātad kā rezultāts (nevis virziens). 2030. gada Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras vērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas. Tālāk uzsvērta Rīgas un lauku attīstības izlīdzināšanas nepieciešamība. Mērķis beidzas ar apgalvojumu: Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā. [Latvija 2030, 10]

Utopisko noskaņu pastiprina apgalvojums: katrs varēs īstenot savus mērķus, jo skaidrs, ka tas nav iespējams. Mērķi var būt visai atšķirīgi dažādām sociālajām grupām un ideoloģijām.

Tiek paredzēta vērtību radīšana ekonomikā. Tomēr jautājums par šo vērtību izmantošanu paliek neskaidrs. Stratēģijā apiets būtiskākais jautājums: kam piederēs ekonomiskā vara Latvijā? Vai tie būs Latvijas pilsoņi vai ārzemnieki? Vai un cik liela daļa ekonomikā atvēlēta valsts sektoram, cik – privātajam?

Stratēģijas projektā nav definēts jēdziens ‘kultūra’. Turklāt tas tiek lietots atšķirīgās nozīmēs. Dažos gadījumos kultūra – kā visu mākslu kopums, citos – kā cilvēku pārveidotā vide, pagātnes mantojums vai personības kvalitāšu kopums. Ekonomikas, zinātnes un kultūras jomu nodalīšana dokumentā liecina, ka kultūra domāta vārda šaurākā nozīmē: kā mākslas joma vai kā tikai garīgo, nemateriālo vērtību joma, nevis kā tautas mentalitātes vai visu sabiedrības izpausmju un vērtību strukturēts kopums.

Kā neizbēgamība uzsvērta cilvēku skaita samazināšanās un darbaspēka ievešanas nepieciešamība. Tiek minēts, ka globālā tirgus iespaidā pasaules kultūras daudzveidība ir apdraudēta, bet citur uzsvērta atvērtība ārējām ietekmēm, kas šo apdraudētību neizbēgami vairos.

Uzsvērts, ka pilsoniskā nācija interpretējama nevis kā etniskā, bet kā politiskā nācija. Izteikums nevis kā etniskā nevilšus rada spriedzi starp etnisko identitāti un nacionālo piederību. Kas ir pilsoniskā nācija? Vai Latvija bez latviešiem? Vai etniskajai piederībai jeb tautībai tātad it kā nebūtu vietas pilsoniskās nācijas koncepcijā. Tas rada bažas. Lietojot pretstatījumu, ir panākta nevajadzīga pretruna. Tā nebūtu, ja izteikums tiktu formulēts, ievērojot komplementaritātes – papildināmības – principu. Tā vien liekas – mēģināts apgalvot, ka pilsoniskā nācija nav savienojama ar etniskās piederības principu. Kāpēc?

Žēl, ka no Egila Levita sākotnējā Satversmes Preambulas projekta ir izņemts jēdziens ‘valsts nācija’. Latvieši Latvijā ir valsts nācija jeb pamatnācija, jo tā ir dibinājusi Latvijas valsti, kas nes latviešu tautas nosaukumu. Taču Latvijas pilsoņu vidū ir un var būt citu tautu pārstāvji, kuri kopā ar latviešiem piedalās Latvijas valsts celšanā, lieto latviešu valodu un ciena Latvijas kultūru.
Projektā “Latvija 2030” izteikta prognoze, ka 2025. gadā Rīgā vairāk nekā puse mājsaimniecību dzīvos viens cilvēks vai pāris bez bērniem [Latvija 2030, 2009, 18]. Līdzīgi kā dokumenta sākumā, kur apgalvots, ka 2030 gadā vairākums būs vecāki par 45 gadiem, bet jau 2020. gadā pensijas vecuma cilvēku būs vairāk nekā bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem. Tālāk analizēts nevis, kā šo situāciju aizkavēt vai uzlabot, bet – kā ar to sadzīvot, samierināties.

Pretrunīgas pārdomas izraisa izglītības attīstības redzējums šajā stratēģijā.

Kultūras kontekstā runāts par pāreju no izglītības sistēmas, kas vērsta galvenokārt uz loģisko domāšanu un intelektu, uz tādu, kas stimulē dažādas domāšanas kvalitātes (iztēli, intuīciju, emocijas), radošas idejas, attīsta kritisko domāšanu un spēj ģenerēt jaunas vīzijas un vērtības.

Loģiskā domāšana tātad pretstatīta kritiskai domāšanai. Tas rada jautājumu, vai kritiskā domāšana var iztikt bez loģikas. Turklāt no apgalvojuma netieši izriet, ka līdz šim kritiskā domāšana, iztēle un radošās idejas nemaz netika attīstītas. Tas ir apšaubāmi, ņemot vērā mākslas izglītības vietu un panākumus Latvijā, mākslinieku starptautisko atpazīstamību, kas bez iztēles un radošuma attīstīšanas izglītībā diez vai būtu sasniedzams. Tam runā pretī arī Latvijas skolēnu augstie sasniegumi starptautiskās olimpiādēs, tostarp eksaktajos mācību priekšmetos. Bez kritiskās un loģiskās domāšanas diez vai tie būtu iespējami.

No formulējuma var netieši secināt, ka loģiskā domāšana un intelekts kā novecojis ir jāatmet – tāpēc, ka formulējumā neapdomīgi izmantota pretstatīšana. Lai gan labāk derētu sintēze vai komplementāra pieeja – papildinot loģikas un intelekta izkopšanu ar citu kvalitāšu – emocionalitātes, iztēles – attīstīšanu.

Kvalitatīva un pieejama izglītība mūža garumā ir deklarētais izglītības mērķis sadaļā par paradigmu maiņu izglītībā. Tajā ir vairākas konstatējošas tēzes. Vienlaikus ar specifisku kompetenču un kvalifikācijas uzkrāšanu, kas nosaka cilvēka spējas iekļauties darba tirgū un veidot veiksmīgu profesionālo karjeru, izglītība ir arī cilvēka talantu, emocionālās un sociālās inteliģences un personības attīstības process.

Arī šajā tekstā, līdztekus neapšaubāmi svarīgajai emocionālajai, sociālajai inteliģencei un talantam tomēr nav minēta morālā dimensija. Cilvēks var būt kvalificēts, kompetents, talantīgs, sociāli veiksmīgs un pat emocionāls, taču izrādīties pēdīgais nelietis. Vai tā nav pamata problēma Latvijas līdzšinējās politiskajās un ekonomiskajās problēmās? Grūti iedomāties kompetentākus, ekonomiski un sociāli veiksmīgākus, intelektuāli rafinētākus cilvēkus kā daudzkārt medijos kritizētos Latvijas oligarhus vai bankrotējušo (lasi – bankrotā novesto) banku vadītājus.

Neskaidrs ir izteikums kvalifikācijas uzkrāšana, jo kvalifikāciju parasti iegūst, uzkrāj pieredzi. Tālāk uzmanība ir pievērsta organizatoriskajam un strukturālajam aspektam. Personības kvalitāšu un īpašību jautājums, kas ieskicēts pirmajā formulējumā, netiek izvērsts.

Nesaprotams ir uzstādījums, ka tradicionālā pieeja mācīt priekšmetus savstarpēji nošķirti ar uzsvaru uz zināšanām jānomaina ar pragmatiskāku pieeju, kur būtisks ir zināšanu apguves konteksts. Ja tas nozīmē, ka no mācību priekšmetu sistēmas vispār jāatsakās, tad tā ir radikāla pieeja. Līdzsvarotas attīstības labā tomēr nepieciešams sabalansēt atziņu par zināšanu konteksta svarīgumu ar atbildīgu attieksmi pret skolu tradīciju, kurā mācību priekšmeti ir nodalīti cits no cita. Tas turklāt ir loģiski un pedagoģiski pamatoti. Pilnīga mācību priekšmetu saplūsme (totāla integrācija) ir jānošķir no saprātīgas saiknes starp mācību priekšmetu (tematiskas integrācijas). Pirmajā gadījumā jārēķinās ar milzīgiem ieguldījumiem, faktiski ar resursu izšķērdēšanu, ja to ieviestu. Turklāt par šādas pieejas trūkumiem ir uzkrāta visai pretrunīga pieredze ārzemēs. Otrajā pieejā – starppriekšmetu saiknes stiprināšanā – savukārt ir labas iestrādes, kas jāturpina.

Diskutējams ir apgalvojums, ka skolēnu izglītošanā jāiesaista speciālisti bez speciālās pedagoģiskās izglītības. Atsevišķi gadījumi, kur šāda iesaiste devusi labus rezultātus, nevar būt pamats sistēmai. Tas faktiski sagrautu jebkuru pedagoģisko prasību nozīmi un visu pedagogu sagatavošanas sistēmu.

Stratēģijā raksturota e-skolas un informācijas tehnoloģiju nozīme, mūžizglītība, skola kā sociālā tīklojuma centrs, kas ir aktuālas un pamatotas idejas.

Var piekrist apgalvojumam, ka jāpalielina profesionālo asociāciju loma (nav gan skaidrs, vai domātas arī pedagogu asociācijas). Tomēr pašā stratēģijas projekta izstrādē pedagogu profesionālās asociācijas tieši nav tikušas pieaicinātas. Projektam gan bijuši konsultanti no Šveices, ASV, Beļģijas, Lielbritānijas un Jaunzēlandes. Kāpēc tieši no šīm valstīm, nevis, piemēram, no Somijas, Vācijas, Norvēģijas, mūsu mentalitātei tuvākajām ziemeļvalstīm, tas nav skaidrs.

Uzsverot inovāciju un attīstības nepieciešamību, neartikulēts ir pagātnes mantojuma aspekts. Nekur stratēģijā nav minēta morālo ideālu attīstības nepieciešamība, vērtībizglītība, audzināšana. Lai gan kā sabiedrības mērķis ir minēta zaļa Latvija, tomēr izglītības jomā nav izvērsta vides, veselības un ekoloģiskās izglītības dimensija.

Projektā minēta izglītības iestāžu internacionalizācija, bet nekas nav teikts par nacionālo un etnisko vērtību (tostarp tradicionālās kultūras) apgūšanu skolās. Lai gan tautas identitātes un attīstības nozīmi izceļ UNESCO ziņojums 21. gadsimtam, kurā apgalvots ka cilvēku socializācija nedrīkst būt pretrunā tautu attīstībai [Delors, 2001, 61].

Pozitīvi vērtējams mēģinājums vispirms definēt principus un tikai pēc tam mērķus. Trīs no stratēģijas principiem (iecietība, sadarbība, līdzdalība) pieder pie plašāka dialoga filozofijas konteksta, kas balstās uz līdztiesību, kuras pamatā ir taisnīgums un solidaritāte. Bez šīm vērtībām grūti cerēt uz sabiedrības līdzdalību un sadarbību. Taču ar to ir par maz, lai sabiedrība saprastu virzienu – kurp šāda stratēģija ved – un spētu vienoties kopīgam darbam Latvijas labā.

Būtiskākais – nav minēta ģimene kā pamatvērtība. Bet tieši ģimenes problēmas, laulāto šķiršanās, kopdzīve ārpus laulības, seksuālo partneru mainība, nestabilitāte un maz bērnu ir tieši tas, kas kavē Latvijai kaut vai noturēt iedzīvotāju skaitu pašreizējā līmenī.
Stratēģija “Latvija 2030” nav revolucionāra, pat ne reformistiska, drīzāk samiernieciska. Tajā iekodēta padošanās globalizācijas un depopulācijas tendencēm, kas novedīs pie situācijas, ka Latvija ieplūdīs darbaspēks no citām zemēm, kas skaitliski pārmāks pamatnāciju. Arī Latvijas zeme un uzņēmumi – ieplūstot investīcijām, bankrotējot uzņēmumiem, kas neapdomīgi ņēmuši banku kredītus,  dāsni dāvājot uzturēšanās atļaujas pret nekustamā īpašuma iegādi – visticamāk nebūs vairs Latvijas pilsoņu vai valsts rokās, ja turpināsim darīt kā līdz šim. Ja turpināsim plūst pa straumi.

Sena tautas gudrība saka: beigta zivs peld pa straumi, dzīva – pret straumi! Vai nebūtu laiks Latvijai pagriezties “pret straumi”? Izvēlēties pilnīgi pretēju virzienu un attīstības mērķi! Iezīmēt jaunu nākotnes scenāriju, jaunu stratēģiju – visus spēkus vērst uz tautas izdzīvošanu.
Tas nozīmē – visiem iespējamiem līdzekļiem cīnīties, lai Latvijā vairāk dzimst nekā mirst, vairāk atgriežas dzimtenē, nekā no tās aizbrauc, vairāk pāru apprecas, nekā izšķiras un arvien vairāk ekonomiskās noteikšanas un bagātības atgriežas Latvijas un tās pilsoņu rokās!
Šķiet, cita ceļa mums nav, ja mēs – latviešu tauta – vēlamies piedzīvot 22. gadsimtu kā pamatnācija tēvu zemē, kas spēj saimniekot un būt notecēja savā valstī.

AVOTI:
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam (Latvija 2030). http://www.pkc.gov.lv/latvija2030
Delors, Ž. u. c. Mācīšanās ir zelts. Ziņojums, ko Starptautiskā komisija par izglītību 21. gadsimtam sniegusi UNESCO. – Rīga: 2001
Jaunais Satversmes ievads ceļā uz Saeimu http://www.la.lv/jaunais-satversmes-ievads-cela-uz-saeimu/

Pievieno komentāru

Komentāri 2

un vārds ir tapis miesa,,,,

Taču nav analizēts, kas ir izraisījis nosauktās tendences (kuras ne visas vērtējamas pozitīvi) un kāda ir to dinamika. Nemaz netiek skarts morālās krīzes jautājums. Bet nodokļu nemaksāšana, bezatbildība, shēmošana, krāpšana, ēnu ekonomika, zagšana sakņojas tieši morāles vājumā. -------------------Dienvidu tilts, Jūrmalgeita, Zelta bibliotēka, Parex, Metalurgs, Daimler lieta Sončika un Dzintara Jakāna privātbiznes=VID ģenerāldirektora postenis, Jezdakovas PVN bizness, VID ēka, īrēta uz svešas zemes u.t.t.t.1000gb. Valdībai jau nav vairs ko zagt tapēc aizņemas. LV ir izteikti demokrātiska valsts ar saukli " VIENS LIKUMS VIENA TAISNĪBA VISIEM" bat problēma, visiem ne, tikai tiem kas nozaguši pietiekami daudz lai varētu padalīties. Tie kas nozaguši miljonus tos pat nepārbauda, kur nu vēl sodīt, kriminālprocesus izbeidz pierādījumu trūkuma dēļ !!! nah šito visu vērot. Šitas plānprātiņš runā par morāles vājumu, tev draudziņ ir totāls prāta vājums. Kā tik kārtējā zādzība notiek lielos apmēros tā VID uzreiz aktivizējas un iet uzbrukumā savai tautai, un nav ne viena kas spētu un gribētu aizstāvēt. Ģenerālprokurora nav, to neredz, tam viss kārtībā. SAB Kažociņš tiek piekauts uz ielas centrā gaišā dienas laikā !!! Tā vien izskatās ka jebkura amatpersona, tiesa, prokuratūra, ir iebaidētas un negrib uz ielas pa galvu kā Kažociņš tapēc tie miljardieri no pasaules te var strādāt zilus brīnumus , nU PROTAMS KA REŅĢĒDĀJI PAR VISU SAMAKSĀS, ja nebūs ko maksāt , AIZŅEMSIMIES, mums LIELA PLAŠA SIRDS !!! un dumja , vāja, korumpēta valdība. Man neviļus rodas jautājums, cik ilgi valdībām ļaus tauta ņirgāties par savu Dzimteni ??? Latvijas ceļš, Tēvzemei un brīvībai, Kā var nesolīt, Treknie gadi, Gāzi grīdā, Veiksmes stāsts, No sirds Latvijai !!! nu pilns pipec....

pirms 5 gadiem, 2014.04.27 06:32

No àrvalstīm!

Katru dienu jus cilveki mazgajat smadzenes ar saviem meliem! Jus maksajat TV progrmmam lai vinji nereklamè ausu tīrītàjus! Bla bla bla no vietas! Es velejos atgriesties latvijā, sapnis piepildījàs, redzeju murgus, un aizmuku!

pirms 5 gadiem, 2014.05.04 16:16

Lietotāju raksti