Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ko nozīmē karš ar «oligarhismu»? 1

Viens no argumentiem lēmumam par Saeimas atlaišanu Valda Zatlera runā bija "demokrātijas privatizācija". Daudzi to saista ar ekonomiskās un politiskās varas saaugšanas tendenci, kas Latvijā sākās jau pirms 20 gadiem. Zīmīgi, ka vārdā pagaidām nosaukti tikai 3 oligarhi. Bet vai tiešām Latvijā viņu ir tik maz? Vai vispār ir valstis bez oligarhisma?Protams, to var saukt arī citādi - par lobismu. Bet vai tas daudz maina būtību? Mūziku pasūta tie, kuri par to maksā. Vai tad nauda nav mūsdienu sabiedrības vienīgais dievs? Var jau simboliski rīkot oligarhu bēres un cīnīties ar oligarhismu katram sevī pašā. Tomēr šai parādībai var meklēt arī dziļākus cēloņus. Viens no tādiem - brīvā tirgus kapitālisma un demokrātijas pretruna. Iespējams, tā nav neatrisināma. Taču patlaban tās risināšanā Latvija ir nonākusi strupceļā. Mūsdienās saasinās pretruna starp diviem varas principiem - starp kapitālismu (brīvo tirgu) un demokrātiju. Demokrātija paredz absolūtu politisko tiesību vienlīdzību (viens cilvēks - viena balss), turpretī kapitālisms nozīmē to, ka ekonomiski spēcīgākais izstumj vājāko - pierāda L. Turovs. [Thurow, 1996, 31] Viņš uzskata, ka princips "izdzīvo stiprākais" un nevienlīdzīga pirktspēja veido ekonomiskās efektivitātes būtību kapitālismā. Ļaudis un firmas tiecas pēc efektivitātes, lai kļūtu bagātākas. Pateicoties brīvajam tirgum, bagātākie kļūst vēl bagātāki, bet ekonomiski vājākie zaudē. Demokrātija ar valsts (kā sabiedrības vadības galvenā mehānisma) palīdzību savukārt tiecas pēc vienlīdzīgām iespējām, piemēram, piedāvājot visiem vienādu sākuma izglītību, ar nodokļu palīdzību pārdalot ienākumus. Taču, ņemot vērā mūsdienu kapitāla pārvietošanās ātrumu un apjomu, valsts vara zaudē starptautiskajam kapitālam. Tās nozīme samazinās - uzskata sociologs Z. Baumans. [Бауман, 2002, 132]Vai valsts pazaudēšanas būtība plašākā nozīmē nav pilnīgs sabiedrības kontroles zudums pār ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem (atteikšanās no savas naudas, robežām, vairāku pilsonību atzīšana vienam indivīdam u. c.)? Šaurākā nozīmē valsts nozagšana notiek kādu vietējo ekonomisko grupējumu labā, kas cenšas valsts kontroles un sadales funkcijas izmantot pārsvarā savās interesēs. Vissliktākajā gadījumā vara var nonākt kriminālu grupējumu rokās, kā tas šur tur ir noticis Latīņamerikā. Taču tas viss nebūtu iespējams, ja tauta - mūsdienu demokrātijas iespēju apstākļos - būtu vienota gan rīcībā, gan idejiski.Nacionālas valsts institūcijas un starptautiskā kapitāla pretrunas atspoguļojas arī konkrētās ideoloģijās. Pirmajā gadījumā runa ir par valsts nozīmes saglabāšanu (kas tādā vai citādā veidā sastopams sociāldemokrātu, nacionāli konservatīvu partiju un daļēji kristīgo demokrātu ideoloģijās). Otrajā gadījumā ir tāda brīvā tirgus veidošana, ko nekas neiegrožotu (mūsdienās - labi pazīstamā neoliberālisma ekonomiskā ideoloģija). Latvijā un citviet pasaulē papildus šai pretrunai iezīmējas arī cīņa starp vietējā kapitāla un ārvalstu kapitāla (banku, investoru) interesēm. Vietējā kapitāla intereses it kā tiecas aizstāvēt tā dēvētās oligarhu partijas (jāsaka - ne visai sekmīgi). Otro ekonomisko spēku intereses - vairāk vai mazāk - aizsargājušas gandrīz visas līdzšinējās Latvijas valdības (piemēram, patlaban starptautiskais aizņēmums pamatā vērsts uz banku sistēmas stabilizēšanu, nevis uzņēmējdarbības attīstīšanu).Vai šādā kontekstā oligarhisms jāsaprot kā vispārēja parādība? Jā un nē. Rietumos tomēr striktāk nodalītas varas zaru kompetences un naudas vara ir mazāk jūtama vai maskētāka. Miljonāri retāk tieši iejaucas politikā un retāk startē vēlēšanās. Turklāt kopējais tiesiskās kārtības un likumu spēks ir daudz lielāks. Gandrīz neiespējami ir cilvēkam ar apšaubāmu reputāciju ilgstoši saglabāt sabiedrības, mediju un vēlētāju atbalstu. Grūti iedomāties, ka pēc Jūrmalgeitas sarunām līdzīga gadījuma kāds no tajās iesaistītajiem politiķiem varētu atgūt vēlētāju uzticību kādā vecās demokrātijas valstī.Atslēga demokrātijas reālai iedzīvināšanai politikas procesos tātad ir morālā atbildība, turklāt ne tikai vārdos. Taču nebūs līdzēts tikai ar kādu morāles kodeksa pieņemšanu (kuru varēs piekārt uz nagliņas un aizmirst). Pārmaiņām jāskar plašāk visa publiskā telpa, tostarp mediji. Daži simboliski runā par "jaunu derību" jeb vienošanos starp tautu un eliti, starp varas atzariem, starp morāli un politiku. Jāpanāk izpildvaras nošķiršana no likumdevējas varas (piemēram, ja deputāts kļūst par ministru, tad zaudē deputāta pilnvaras uz visu sasaukuma laiku u. tml.). Ir jānāk izmaiņām vēlēšanu sistēmā (mažoritārā, jauktā) tā, lai vēlētāji iegūtu kontroli pār deputātiem arī Saeimas vēlēšanu starplaikā. Tad nebūtu kā tagad, kad daļas deputātu vainas dēļ jāatlaiž visa Saeima. Vai esam gatavi šādai fundamentālai atjaunotnei, politiskās sistēmas restartēšanai?Valda Zatlera rīcība mums paver šādu iespēju. Taču ar nosacījumu, ka inteliģence ne tikai rakstīs atbalsta vēstules, bet arī piedalīsies aktīvā sabiedrības pārveidē. Līdzīgi, kā tas bija Trešajā atmodā. Uz laiku ir jāatliek iesāktā grāmata, glezna vai projekts un jāiesaistās politikā. Kā? Vispirms jau apzinot un izdiskutējot katras jomas ietvaros tos absolūti neatliekamos 5-10 soļus, kas varētu šo jomu izvilkt no stagnācijas. Par to jāvienojas profesionāļu vidē. Ir jāvienojas arī par tām vērtībām, kuras konsekventi centīsimies īstenot. Ir jāatsakās no ērtās klišejas par to, ka viss ir relatīvs (tā tas nav pat Einšteina "relativitātes teorijā"). Protams, ka monopola uz absolūto patiesību nav nevienam, tomēr tas nenozīmē, ka patiesības nav vispār, ka mēs nevarētu tuvoties tās izpratnei. Varam vismaz vienoties par principiem: reāls taisnīgums darbos, nevis vārdos, meli jebkurā formā ir nepieņemami, tradicionālās ģimenes vērtība ir neapstrīdama, tāpat kā cilvēka cieņa, godīgums, cieņa pret Latvijas kultūru, vēsturi un latviešu tautu un valodu.Visbeidzot ir jāmeklē savs trešais ceļš - starp gļēvu padošanos globalizācijas negatīvajām sekām un aprobežotu antiglobālismu, starp kašķīgu, sektantisku nacionālismu un lētu kosmopolītismu, starp galējo liberālismu un tikai pagātnē sakņotu konservatīvismu, starp kolektīvismu, kas mantots no PSRS laikiem, un galēju individuālismu, ko cenšamies piesavināties no Rietumiem, starp stindzinošo plānveida ekonomiku un nekontrolējamu brīvo tirgu ar tajā ieprogrammētajām krīzēm, starp valsts diktātu, no vienas puses, un atomizētu egoistu patērētājsabiedrību, no otras puses. Atrodot pareizo vidus ceļu. Nemētājoties no viena grāvja otrā - kā tas diemžēl noticis visus 20 iepriekšējos gadus. Šajā ceļā mums diez vai līdzēs Igaunijas atdarināšana vai nekritiska citu valstu pieredzes pārņemšana. Ir skaidri jāapzinās, ka oligarhisma pamatā ir aplami veiktā pri(h)vatizācija, kuru pamatoja, atsaucoties uz Rietumu liberālisma principiem. Taču faktiski notika valsts mantas izdāļāšana savējiem par sviestmaizi. Vai tas nedraud mums atkal saistībā ar nodomiem privatizēt palikušos valsts uzņēmumus? Valsts mērogā lielā mērā daudz kas ir atkarīgs no Valda Zatlera izvēles: 1) vai nu pievienoties esošajiem politiskajiem spēkiem (vienalga, kurā partijā), kas diemžēl šos 11 mēnešos tā arī nav spējuši izdarīt būtiskāko, ko sabiedrība no tiem gaidīja, vai 2) veidot JAUNU visas TAUTAS KUSTĪBU Latvijas atjaunotnei.Pēdējā gadījumā būtiskākais ir nevis atbalstam piesaistītās naudas daudzums (neatkārtot Einara Repšes kļūdu - prasīt miljonu no tautas!), bet gan iesaistītās personības, profesionāļu atbalsts un skaidra ideoloģiskā platforma.Jūs teiksiet - bet, ko tad tu, pats autor? Rādi paraugu! Konkrētais mans un dažu manu kolēģu pienesums šīs vasaras karsto debašu jomā ir interneta vietnes atjaunotne.lv izveidošana un uzturēšana. Katrs, kurš vēlas diskutēt par procesiem sabiedrībā konstruktīvi, profesionāli un bez negatīvām emocijām, ir aicināts sūtīt šim portālam rakstus, komentēt tos, kopīgi meklējot risinājumus ikvienā jomā visas Latvijas atjaunotnes labā. Ne vienmēr un visur ir jārada viss pilnībā no jauna. Divritenis nav otrreiz jāizgudro. Morāles jomā ir jāatjauno vērtības, kas allaž ir bijušas Latvijas un Eiropas kultūras mantojumā. Tās tikai jāaktualizē un jāiedzīvina atbilstoši jaunajiem izaicinājumiem, kurus mums izvirza pašreizējais laiks un situācija. Avoti: 1. Thurow, L., C. The Future of Capitalism. How Today's Economic Forces Shape Tomorrow' s World. - London : Nicolas Brealey Publishing, 1996. 2. Бауман, З. Индивидуализированное общество. - Москва : Логос, 2002.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Lietotāju raksti