Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Latvijas sabiedrība vēlas izkļūt no nabadzības 4

Runājot par mūsu valsts attīstību pēdējos piecos gados, ir skaidrs, ka starptautiski mēs varam būt lepni, jo esam atjaunojuši savu valsti un dzīvojam miera vienotā Eiropā, kopā ar citām tautām, no kurām mūs ar varu nošķīra Padomju režīms. Tajā pašā laikā, kad satiekam ārzemju tūristus vai vienkārši sēžam pie kafijas galda ar saviem paziņām, maz ir tādu lietu ar kurām patiesi gribētos lepoties.Drīzāk tiek rūgti smiets par valdību, parlamentu un partijām, kuras mūsuprāt neveiksmīgi tiek galā ar saviem darbiem, kamēr mēs paši apspriežam kurš ko kur ir nopircis lētāk. Sevišķi grūta situācija ir pensionāriem pilsētās un laukos un lai cik tas jocīgi neliktos arī ģimenēm, kurām ir 3 un vairāk bērnu. Jocīgi tas šķiet, jo kāda no vēl vadošajām partijām reiz izvirzīja lozungu, kurš kā mērķi uzstādīja tādu ģimeni, kur 2 vecāki spēj pabarot 3 bērnus un tādejādi veicināt izglītotas, pārtikušas Latvijas jaunās paaudzes veidošanos.  Patiesība ir tāda, ka Latvijas tautas vairākumu joprojām veido strādājoši nabagi. Jā mums ir neatkarība, bet mēs joprojām neesam pietiekami pārtikuši. Man šķiet, ir pienācis pēdējais brīdis to ne tikai saprast mūsu visu politiķiem, arī man pašam, bet piedāvāt kaut ko lai šo situāciju mainītu. Ja mēs nespēsim garantēt, ka cilvēks, kurš strādā var arī nopelnīt un daudzmaz normāli dzīvot un audzināt bērnus, mūsu valsts vienkārši nespēs pastāvēt, jo to saēdīs iekšējās ķildas, kuras savā labā izmantos ārējie ienaidnieki.  Viena lieta ir kristālskaidra- cilvēks nedrīkst būt nabags, ja viņš strādā. Uzskatu, ka mūsu valstī kļūdas ir pieļautas gan sākot ar situācijas analīzi, gan ar labklājības politikas veidošanu.  Piemēram, uzreiz jāsaka, ka par Latviju pieejamie dati ir salīdzinoši nepilnīgi un ne vienmēr ir iespējama tik pat laba analīze par sociālā taisnīguma jautājumiem, kā tas varētu būt citās Eiropas Savienības valstīs. Tā piemēram, pēdējos 2 gados nabadzību mēra pēc EIROSTAT izstrādātas metodoloģijas, trūkst datu par iepriekšējiem gadiem. Tāpat nav noteikts oficiālais nabadzības slieksnis un nabadzības definīcija mūsu valstī.  Tomēr, ir virkne datu, sevišķi par pēdējo laika periodu, kuriem vajadzētu likt mūsu sabiedrībai nu politiķiem nopietni satrūkties. Pirmkārt, aplūkojot Latvijas mājsaimniecību ekonomisko situāciju par 2005 gadu ir redzams, ka vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli valstī ir 110.3 Ls. Tajā pašā laikā vismaz 20% mājsaimniecību šis skaitlis ir tikai 45 Ls mēnesī.  Centrālā Statistikas Pārvalde uzskata, ka relatīvā nabadzības līnija Latvijā ir 73Ls uz vienu iedzīvotāju, kamēr Eiropas Savienībā šis cipars ir krietni augstāks - 736 Eiro. Pat piekrītot CSP pieejai Latvijā ir 19% iedzīvotāju zem nabadzības sliekšņa. Tomēr, pieņemot, ka nabadzības slieksnis ir uzstādīts salīdzinoši par zemu, var droši apgalvot, ka nabadzīgo Latvijā ir daudz vairāk. Proti, vidējais Latvijas iedzīvotājs ir strādājošs nabags.  Līdzšinējā Latvijas politiskajā argumentācijā vienmēr dominēja viedoklis, ka tā ir objektīva situācija, ka Latvijas iedzīvotāju vairums ir nabagi, jo vienkāršiem vārdiem runājot, okupācijas rezultātā esam zaudējuši 50 attīstības gadus. Patreiz, mēs strauji attīstāmies un reiz pienāks laiks kad visiem būs labāk, tikai vēl jāpaciešas. Vismaz lielākai daļai jāpaciešas. Uzskatu, ka tā varētu runāt, ja ekonomiskās attīstības tendences liktu ticēt tam, ka valsts politiskai varai rūp sociālais taisnīgums.  Tomēr fakti runā pretējo. Kaut vai tas pats, jau vairāk kārt pieminētais Džini koeficients norāda, ka Baltijas Jūras reģionā Latvijai ir ne tikai vislielākā atšķirība ekonomisko labumu sadalījumā par labu saujiņai ļoti bagātu cilvēku, bet vispārējās tendences Valsts labklājībai pieaugot nav vērstas uz šo labumu taisnīgāku sadalījumu atšķirībā, piemēram, no kaimiņu Igaunijas kur ir acīmredzama tendence veidot taisnīgāku un egalitārāku sabiedrību nekā Latvijā.  1996. gadā Latviju salīdzinot ar Igauniju varēja uzskatīt par sociāli taisnīgāku sabiedrību, jo Džini indekss bija atbilstoši 0.30 un 0.36. Igaunijas nevienmērīgo sociāli ekonomisko labumu sadalījumu sabiedrībā tajā laikā var skaidrot ar strauji uzsākto reformu procesu, kas īslaicīgi pasliktināja situāciju. Jau 2001. gadā ir redzama tendence Latvijas situācijai pasliktināties, kamēr Igaunijā tā sāk uzlaboties. Koeficients ir respektīvi 0.34 un 0.35. 2005. gadā Igaunija (0.34) Latviju (0.35) apdzen. Savukārt, visdramatiskākā situācija norisinās pēc 2005. gada, kad viena gada laikā Džini koeficients Latvijā pieaug no 0.36 uz 0.39, kamēr Igaunijā tas turpina samazināties.  Igaunijas valsts institūcijas atšķirībā no Latvijas šķiet ir labāk sapratušas nepieciešamību uzbūvēt taisnīgāku sabiedrību, kur arvien vairāk nabadzīgo tuvinās vidusšķirai, savukārt uzņēmēji saprot, ka viņu ilgtspējīga attīstība ir atkarīga no sociālās un politiskās stabilitātes valstī. Salīdzinoši, visveiksmīgāk pasaulē ar vienmērīgu labumu sadali sabiedrībā un līdz ar to ar stabilu demokrātiju un taisnīgu valsti var lepoties Skandināvijas un Japānas sabiedrības. Savukārt, mums savā ceļā uz taisnīgāku sabiedrību būtu jāsaprot, ka tiesības un vara nav identiskas.  Kas būtu darāms? Pirmkārt, ir politiskajā līmenī jāatzīst, ka vienīgā pareizā politika nav tikai tā kas lepojas būdama labēja politika. Latvijas valsts var attīstīties arī citādāk veidojot nodokļu sistēmu, nodarbinātību un sociālo politiku. Šīs lietas, iespējams ir jāreformē, nu kaut vai lai iztikas minimums nebūtu lielāks par pensiju, ko saņem vairāk kā 25% Latvijas iedzīvotāju. Iespējams, ir jāpārskata nodokļu sistēma tā, lai mazie uzņēmēji spētu labāk dzīvot godīgi maksājot nodokļus, bet sabiedrības nabadzīgākās grupas spētu tomēr saņemt to, kam viņi visu savu dzīvi ir strādājuši-godīgu pensiju.  Darāmā ir daudz. Vajadzīga ir godprātīga attieksme un spēja laiku pa laikam kritiski izvērtēt padarīto, lai tālāk veiktos labāk. Manuprāt ir pienācis citas politikas laiks Latvijā.

Pievieno komentāru

Komentāri 4

Eds

Pedejais stradnieks kas izbrauks no Latvijas lai izsleedz gaismu :)

pirms 10 gadiem, 2008.02.26 22:29

bebr

Liela valdiba driz vares pati stradat, visi aizbrauks projam.

pirms 10 gadiem, 2008.02.11 09:25

2dalinsh

Drīz grauzīsim elkoņus par to ka aizmukām no Krievijas. Tā drīz parādīs eiropai kurš ir saimnieks...

pirms 10 gadiem, 2008.02.04 21:12

Lietotāju raksti