Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mūsu valsts svētki 2

Liela daļa sabiedrības šogad ir īpaši apjukusi, vīlusies un jūtas apkrāpta, jo mūsu valsts nav gribējusi un tuvākajā nākotnē laikam arī nespēs dot to, ko tās pilsoņi visvairāk gaida: maizi, drošības sajūtu un nākotnes cerības. Jāatzīst, ka pilsoņu neuzticība politiķiem un partijām sasniegusi tik lielus apmērus, ka tieši šis apstāklis, nevis pirmām kārtām ekonomiskās grūtības, apdraud valsts pastāvēšanu.Uz šā gada bēdīgo rudeni valsts gājusi visus 18 atjaunotās neatkarības gadus. Vienīgi pasaules ekonomiskā krīze ātrāk un spilgtāk izgaismoja to, kas tika slēpts „normālos" apstākļos. Latvija velti lepojusies ar izglītības līmeni, jo izglītota sabiedrība nebūtu novedusi savu valsti līdz tik smagai situācijai. Izglītota un nobriedusi sabiedrība nebūtu klusējusi, bet iejaukusies jau toreiz, kad kaut kur noklīda G-24 aizdevumi lauksaimniecībai un biezā miglā pazuda Latvenergo bēdīgi slavenie 3 miljoni, kas uz vēlākās zagšanas fona liekas smieklīgi maza nauda. Cik zināms, nav noskaidrots, kuri spēki toreiz sadalīja pievākto naudu. Ir paškritiski jāatzīst, ka ievērojama Latvijas sabiedrības daļa arvien vēl nav apguvusi un pieņēmusi rietumu pasaules vērtības un morāli, un tas paver pasakainas iespējas nekrietniem cilvēkiem, kuru visatļautības un nesodāmības apziņa pārmantojusies no padomju gadiem. Vai nav dīvaini, ka joprojām valda nolemtības pilna attieksme, ka neko nevar izdarīt, „viņi" vienalga rīkosies, kā paši vēlas: ja gribēs, nāks atpakaļ un valdīs, ja gribēs, pārcelsies dzīvot uz vietām, kur vairāk saules? Daži no „viņiem" pat tiek slavināti, ka „zaga gan, bet vismaz dalījās" un tāpēc ir cienījami. Lielais jautājums: vai sabiedrība jau norakstījusi savu valsti? - pagaidām paliek neatbildēts. Varbūt vajadzētu sarīkot tautas nobalsošanu, kurā būtu jāatbild, vai maz gribam savu karogu, himnu un ģerboni? Vai gribam valodu un valsti? Galu galā, vai gribam būt nopietni ņemama rietumvalsts? Tā būtu varena un pasaulē nepieredzēta izrāde ar sengrieķu traģēdijas elementiem, kura noteikti pārkāptu starptautisko mediju ziņu slieksni vēl lielākā mērā kā Baltkrievijas lēmums atteikties no valsts valodas un karoga un Krievijas izvēle reanimēt PSRS vismaz himnas veidā. Ceru, ka patiesība nav tik dramatiska, un vairākums, tāpat kā 1991.gadā, nobalsotu par neatkarību. Tiesa, šis vairākums ir pasīvs un nogaidošs. Kamēr Latvijā tieši šobrīd notiek acīmredzama cīņa starp veco un jauno, ievērojama pilsoņu daļa nenostājas vis godprātīgu politiķu un ierēdņu pusē, bet nogaida, kurš uzvarēs un kuram pēc tam varētu pieslieties, lai izdzīvotu. Ja ļaudis šādi būtu rīkojušies pagājušā gadsimta beigās, kad visa tauta pārkāpa nāves baiļu slieksni, Latvija šodien atrastos tādā pašā situācijā kā Baltkrievija, Moldova un citas līdzīgas bijušās Padomju Savienības republikas. Šajā laikā starp Lāčplēša dienu un Valsts svētkiem, gribu paust pat kultūras vidē visai nepopulāru viedokli: neklusēsim, bet atbalstīsim tos, kuri šodien ir mūsu tautas varoņi. Mēs redzam un dzirdam viņus, bet nepieciešams, lai viņi jūt pozitīvu novērtējumu. Šī cīņa nav asinīm slacīta, tomēr ne mazāk smaga, un šiem cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts, ko tikai tauta spēj dot. Naudas piešķirtais spēks ir liels, bet tautas dotais gara spēks nav pieveicams. Beidzot ir jāsaprot, ka šis rudens nav cēlonis visām Latvijas nelaimēm, bet ilgstošas nelietības un muļķības sekas, ar ko tagad kopīgiem spēkiem jātiek galā. Pirms 90 gadiem Daugavas krastos izšķīrās ne tikai Latvijas, bet visas Austrumeiropas liktenis. Šodien nav citādi. Ja Latvijā uzvaru svinēs turpat divdesmit gadus valdījušais godaprāta un morāles trūkums, kā arī nicināmi cilvēki, kuri slēpjas aiz kulisēm, tas iespaidos ne tikai Baltijas valstu, bet visa reģiona nākotni. Īsā laika posmā šāda uzvara varbūt apmierinās primitīvos instinktus, bet atstās šodienas bērnus bez iespējas dzīvot savā neatkarīgā valstī. 18.novembris ir mūsu valsts (nevis: šīs te valsts) lielākie svētki. Savus Valsts svētkus nenonicina neviena kultūras tauta. Lai radītu svētku sajūtu, nav vajadzīgi nozagtie miljoni. Toties tiem, kuri spēj sevī smelt dvēseles spēku, ir svēts pienākums dalīties ar citiem. Un tie, kuri ir kaut cik pārtikuši, var parādīt solidaritāti, atbalstot grūtībās nonākušos, lai ikvienā Latvijas mājā ienāktu svētku prieks. Nebūt ne visas pasaules tautas sev izcīnījušas valsti, bet mēs varam ar to lepoties, kaut arī šobrīd latviešu pašapziņa iemīta dubļos. Ir jāatrod iespēja un spēks no tiem izkāpt. Tieši tāpēc, ka mēs to spēsim un par spīti visiem, kuri to nevēlas - priecīgus un gaišus Valsts svētkus - 18.novembri.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Elvis

Agrāk es teicu''Es mīlu šo zemi,bet ienīstu šo valsti''[tagad saprotu,ka nevis valsti,bet valdību].Tagad es saku''Es joprojām mīlu savu dzimteni LATVIJU,bet man ir kauns,nicinājums un neredzēta nepatika par šo valsti[valdību].

pirms 8 gadiem, 2009.11.17 11:54

Lietotāju raksti