Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pārdomas pirms 25. marta

Latvijas lielāko pilsētu skaitā nav daudz tādu kā Bauska, kurā pēdējos teju 80 gados nav uzelts neviens piemineklis. Bija. Rātslaukumā 1951. gadā celtais «Voloģka», pašapzinīgi uzkāpis uz iespaidīgas pamatnes. Nav vairs «Voloģkas». Vēlāk pie rajona izpildkomitejas, iegrozījies augstā sēdeklī, apsēdās otrs «Voloģka». Arī tā vairs nav. Vienīgais piemineklis ir pilsētas nomales klusumā 1929. gadā celtais piemineklis kritušajiem par Latvijas brīvību.Bauska palēnām atkopjas. Var mazliet atļauties, lai pilsētā pirmo reizi ienāktu memoriālā māksla. Un mūžīgā materiālā būtu iekalta vēsturiskā patiesība par pārciestiem 50 genocīda gadiem, lai neaizmirstu naktīs no gultām izrautos, aiz dzeloņdrātīm un Sibīrijas sniegājos sagrūztos, sirmos un slimos, nespēkā saltumā sabrukušos, bez bērnības augušos, viņu nošautos vecākus. No skolas soliem izrautos un bez izglītības palikušos, bezvēsts pazudušos, par pretvaru sodītos un bojā gājušos.  Urrā! Piemineklis būs!Divi pusapaļi, puslokā salikti akmens bluķīši drusku pāri jostasvietai. Tie novietoti tuvumā piemineklim par brīvību kritušiem. Domes kultūras un izglītības komisijas vadītājs Raitis Ābelnieks zina, ka vienu pieminekli ceļ blakām otram tikai kapos. Tagad upmalas parka mazajā stūrītī atradīsies četri pieminekļi. Vienam piemiņas akmenim saprātu zaudējušie norāvuši vara plāksnīti un nodzēruši. Tagad te izveidojas Bauskas pieminekļu noliktava. Nav otras tādas Latvijā.Vai nevajadzētu darba grupai atzīt, ka šie divi puslokā saliktie - divdaļīgs akmens un daži beņķīši - neveido vajadzīgo simboliku komunistiskā režīma genocīda upuru piemineklim? Tā ir tikai triju priekšmetu un soliņu kompozīcija bez mākslinieciskas vērtības. Uz šiem beņķīšiem neviens nesēdēs. Te nav, ko redzēt. Tā dāvana dzērājiem. Kāpēc ne? Beņķīšus taisa citur! Vai neklātos atzīt, ka tiek celts piemineklis pieminekļa dēļ? Tāpat kā trotuāri, kanalizācija, autostāvvietas. Bet memoriālā māksla, kura runā uz jūtām un skar mūsu dvēseles stīgas, paliek otrajā plānā neievērota un pamesta.Bojā gājušo dēļ šim piemineklim jābūt emocionālam, izteiksmīgam un, it īpaši, atgādinošam. Iepriekšminēto 53 tūkstošu latu pilnīgi pietiek, lai tādu radītu. Tas ir labas gribas jautājums.Bauska nav sādža. Piemineklim jābūt svinīgam, lai varētu te vest ārzemju delegācijas un nolikt vainagus. Runa ir par genocīdu - noziegumu pret cilvēci.Īlēnu maisā nenoslēpsiJāpārdomā pieminekļa teksts - pret padomju okupācijas režīmu. Padomju vara ir tikai vārdu spēle. Vara piederēja citiem. Un okupācijas režīmu noteica citi. Katru gadu decembra pirmā svētdiena ir komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Šādu formulējumu šim noziegumam pret cilvēci devuši vēsturnieki.Jāpārdomā arī, vai sliežu attēls piemineklī būs īstais komunistiskās ideoloģijas nodarītā ļaunuma simbols. Ne jau sliedes ir vainīgas. Citur no šīs sliežu «modes» atsakās.Nevar atrast vietuDarba grupas vadītājs deputāts Māris Freimanis zina, ka pagātnei celtie pieminekļi ir vērsti pret nākotni. Šim piemineklim ir īpaša sabiedriska nozīme, tāpēc tam vienmēr vajadzētu atrasties visu paaudžu acu priekšā. Bet plānots tiek pretējais - prom no cilvēku acīm. Par šādas piemiņas atrašanās vietu panemūnieši, mežgalieši un pilsrundālieši izvēlējušies skolu. Pilsrundāles vidusskolas direktore pedagoģe Anda Liškauska atzīst, ka šādai piemiņas vietai ir audzinoša nozīme. Dome benzīntankam vietu pilsētā var atrast, bet piemiņas vietai ne. Vai audzinoša nozīme ir benzīntankam?Bauskā pirmajam piemineklim atbilstīgu vietu ir pietiekami, kur tas iekļautos pilsētas daļas interjerā. Bez atskata pagātnē akli staigājam arī šodien.  

CITS VIEDOKLISPolitiski represēto kluba «Rēta» valde  Paldies Guntaram Krūzmētram par dziļu ieinteresētību komunistiskajā režīmā cietušajiem paredzētās piemiņas vietas izveidē Bauskā. Piekrītam ikkatram viņa vārdam, kas atmiņā atsauc Sibīrijas sniegus, nespēkā sabrukušos un nošautos un pamato piemiņas vietas nepieciešamību. Taču par izraudzīto vietu un piemiņas zīmes veidolu mums, politiski vajātajiem, ir savs viedoklis, kas tapis gan strīdoties, gan kopsaucēju meklējot, kā arī novērtējot pašreizējās iespējas.  Kā zināms, Bauskas pirmsākumi rodami tieši G. Krūzmētras pieminētajā «nomalē», starp Mūsu un Mēmeli. Tur ir Brīvības bulvāris un Brīvības piemineklis. Mums, nevis pilsētas domniekiem, šķita, ka viens no sāpīgākajiem novada vēstures akcentiem liekams tieši tur kā 20. gadsimta sākumā izcīnītās brīvības pārrāvums piecdesmit gadu garumā. Varbūt tieši tik soļu varēs saskaitīt no vienas zīmes līdz otrai.«Bauskas Dzīves» 13. februāra numurā skatāmās piemiņas vietas skicē redzamie «divdaļīgie bluķi» iecerēti no Somijas pelēkā granīta saskaņā ar Brīvības pieminekļa faktūru. Ansambļa lokus un apļus veidos tumšu un gaišu šķembu joslu vijums ar zaļo dzīvības krāsu viducī. Soliņi (arī mūsu ieteikums) ļaus atpūsties atnākušajiem, nu jau arī garā mūža nogurdinātajiem, un aicinās apsēsties jebkuru un padomāt par dzīvību, par ko augstākas vērtības šajā pasaulē nav. Un ko nevarēs saskatīt, to varēs sajust.Bauska, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava. Varbūt arī komunistiskajā režīmā cietušo piemiņas vietu pēc gadiem varēs mākslinieciski pilnveidot, kā tas notika ar pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem turpat, Mēmeles krastā. 

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti