Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Valsts – tie esam mēs

Iepriekšējā nedēļa ieies Latvijas vēsturē. Pēc ilgu gadu pacietīgas klusēšanas tauta ir atguvusi balsi. Līdzīgi kā pirms deviņpadsmit gadiem, kad tūkstošu tūkstošiem cilvēku 6.oktobrī sapulcējās Mežaparkā uz manifestāciju «Par tiesisku valsti», lai vērstos pret totalitāro režīmu, tā arī 18.oktobrī pie Saeimas pulcējās 5000 cilvēku, kas pauda savu sašutumu par varas mēģinājumiem graut tiesiskumu Latvijā. Politiskās vienaldzības laiks ir beidzies. Gaisā jaušamas ceturtās Atmodas priekšnojautas

Tas ir neticami, ka tik daudz gadus pēc neatkarības atjaunošanas cilvēkiem atkal ir jāiziet ielās, lai aizstāvētu savas tiesības uz labklājību un tiesisku valsti, lai neļautu nelielai cilvēku grupai piesavināties Latviju. Par tautas dusmām atbildība pilnībā jāuzņemas tiem politiķiem, kas lietām ļāvuši nonākt līdz tādam stāvoklim. Šī atbildība ir individuāla, jo katrs valdošās koalīcijas ministrs un deputāts, kas ir balsojis par sabiedrības interesēm neatbilstošiem lēmumiem un likumiem, ir izdarījis izvēli un kļuvis līdzatbildīgs.Līdzatbildīgs par mēģinājumu privatizēt Satversmes tiesu, par necienīga kandidāta virzīšanu augstajam tiesībsarga amatam, par valsts un sabiedrības drošībai bīstamajiem drošības iestāžu likumu labojumiem un tagad - par valdības lēmumu atcelt KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu. Līdzatbildīgs par valsts novešanu līdz ekonomiskai un politiskai krīzei, kas spiež tūkstošiem cilvēku pamest valsti, lai dotos ekonomiskā emigrācijā. Tā ir smaga atbildība un to nekas nevar attaisnot.

Jācer, ka vismaz daļa valdošās koalīcijas deputātu sadzirdēja pie Saeimas skandēto: «Pietiek melot!», «Pietiek zagt!», «Nost ar Kalvīti!», «Atlaist Saeimu!», «Kauns!», un turpmāk viņi vairs nebūs tikai balsošanas mašīnas skrūvītes, kas mehāniski izpilda valdības rīkojumu balsot «par» vai «pret». Priekšā vēl ir vairāki lēmumi, kas būtiski ietekmēs tiesībsargājošo iestāžu darbu. Drīz Saeimai būs jāvēl jauns Augstākās Tiesas priekšsēdētājs. Maijā Saeima lems, vai otrreiz apstiprināt amatā SAB direktoru J.Kažociņu. Deputātiem būs arī jāturas pretī aizkulisēs skanošajai prasībai atbrīvoties no ģenerālprokura Maizīša. Pieminētie balsojumi būs pārbaudījumi deputātu godaprātam, un tie nebūs vienīgie.

Pēc iepriekšējās ceturtdienas satricinājuma pirmie valdošās koalīcijas paziņojumi liecināja par apjukumu un gatavību mainīt valdību. Taču jau piektdien valdošie atguvās. No TP tika izslēgts citādi domājošais Aigars Štokenbergs. Neskatoties uz to, ka no amata atkāpās Pabriks, Kalvītis&co tomēr paziņoja, ka turpinās strādāt, jo viņš ir uzņēmies politiskas saistības. Kādas un kā priekšā?

Vienīgās politiskās saistības, kas Kalvītim ir jārespektē, ir tās, kuras viņš uzņēmies tautas priekšā, bet tauta vairs viņam un koalīcijai netic.

Tāpat arī tauta vairs netic šai Saeimai. Šo ticību Valsts prezidents var mēģināt atjaunot, uzticot jaunas valdības veidošanu tādam ministru prezidentam, kas spētu pārliecināt cilvēkus, ka ne viņš pats, ne viņa valdības locekļi nav saistīti ar mākoņtēva, piejūras vīra vai buldozera-raķetes privātajām interesēm. Atskatoties uz līdzšinējo valdošās koalīcijas darbību, ir ļoti lielas šaubas, ka tādu valdību iespējams izveidot. Tātad - Saeimas atlaišana agri vai vēlu ir neizbēgama.

Tagad, kad Latvijas politikā ir atgriezies galvenais spēlētājs - tauta, vairs nedrīkst ļauties viltus solījumiem vai valdošās koalīcijas figūru pārbīdēm uz varas šaha dēļa. Šodien politiķiem, kas vēl nav zaudējuši tautas uzticību, ir liels uzdevums. Ir jāatliek malā sava partijas piederība, savas sīkās nesaskaņas un jāapvieno spēki, lai izvestu valsti no politiskās un ekonomiskās krīzes.

Ceturtdien pie Saeimas mēs bijām kādi pieci tūkstoši. Nākošreiz mums jābūt vismaz divreiz vairāk. Šodien vairs nedrīkst stāvēt malā. Ikvienam jāsaprot, ka, tāpat kā 1988.gadā, neviens nenāks un mūsu vietā valsti nesavedīs kārtībā. Tas jādara mums pašiem, jo valsts - tie esam mēs.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti