Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Veselības aprūpe – pēdējais bastions valsts neatkarības atgūšanā 2

Var uzskatīt, ka Latvijas valsts pāreja no padomju sociālistiskās republikas statusa ar valsts regulētu ekonomiku uz neatkarīgu kapitālistisku valsti ar tirgus ekonomiku, ir noslēgusies tikai tagad. Ir pagājuši 19 gadi!Beidzot pēdējā tautsaimniecības nozare ir iekļauta vispārējā tirgus apritē. Un tā ir veselības aprūpe. Spiedīgā valsts budžeta apstākļos ir kritis pēdējais politizētais bastions, kura pievēršanā realitātei gandrīz 20 gadus pretim turējās medicīnas sabiedrība un tās pārstāvji politiskajās aprindās. Veselības ministrijas virzītie grozījumi Ministru kabineta noteikumos nr. 1046. ar nosaukumu «Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība» skaidri pateica, kuras veselības aprūpes iestādes un cik daudz naudas varēs saņemt no valsts par iedzīvotājiem sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem. Rezultātā masu saziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka tiek slēgta liela daļa Latvijas slimnīcu. Vai tas tā ir? Nebūt ne. Ar minēto MK noteikumu pieņemšanu, valsts tikai ir pārdalījusi veselības aprūpei paredzēto valsts budžeta naudas daudzumu un tās saņēmējus. MK noteikumi nepasaka, ka tagad ir jāslēdz ciet tā vai cita slimnīca, ambulance vai doktorāts. Cits jautājums ir vai visas veselības aprūpes iestādes, kas palikušas bez ierastā valsts pasūtījuma spēs pārkārtoties un nodrošināt sev pietiekoši daudz maksas pacientu un attiecīgi ieņēmumus. Iedzīvotāja acīm raugoties, cilvēks var ārstēties pie ārsta privātpraksē, veselības centrā vai doktorātā (poliklīnikas mūsdienu nosaukumi) vai slimnīcā. Jebkurai šādai iestādei ir īpašnieks - valsts (piemēram, Stradiņa slimnīca), pašvaldība (piemēram, 1.slimnīca vai Ludzas slimnīca) vai privātie uzņēmēji (piemēram, ARS, Veselības centrs 4 vai Jūras medicīnas centrs). Iestādē strādā darba ņēmēji - ārsti, medmāsas, tehniskais personāls, kas saņem darba devēja maksāto algu. Jebkura no šīm iestādēm, neatkarīgi no īpašuma formas, veic saimniecisko darbību, kas ir tāda pati uzņēmējdarbība, kā jebkurā cita nozarē. Atšķirība ir tikai vienā aspektā - kas ir iestādes klients, jeb maksātājs? Galvenā problēma bija tā, ka virknē tā saucamo slēdzamo iestāžu līdz šim klients bija valsts. Cilvēks, kuru ārstēja par valsts līdzekļiem nebija nekas, jo viņš taču saņēma ārstēšanu «par brīvu». Par brīvu nozīmēja arī atbilstošu attieksmi. Jūlija sākumā, kad tika publiskoti minētie MK noteikumi, masu saziņas līdzekļos parādījās divu veidu paziņojumi. Pirmkārt, slimnīcas, kurām tika nogriezts valsts finansējums, paziņoja, ka vairs neuzņems pacientus plānveida operācijām jeb baidīja tautu un politikas veidotājus (to labprāt ņēma pretim arī masu saziņas līdzekļi). Otrkārt, šīs pašas slimnīcas nekavējoties paziņoja, par maksas pakalpojumu cenrāža samazinājumu! Uups. Kas tad tas? Veselības aprūpē taču vienmēr ir bijis par maz naudas, algas par mazu, nav kas strādā utt. Kā tagad var būt tāda situācija, ka slimnīcas pašas voluntāri samazina izcenojumus. Izrādās, ka var gan, jo tagad vairs valsts nauda nekritīs no gaisa. Pacienti varēs izvēlēties, kurp doties ārstēties, jo maksās par visu paši vai ar apdrošinātāju polisēm. Tāpat diezin vai izdosies izkāst valsts naudu par papildus it kā pacientam nepieciešamajām manipulācijām, kas bija visnotaļ bieža prakse, sevišķi stacionārajās iestādēs. Citiem vārdiem, ir iestājusies minētā brīvā tirgus situācija. Situācija, kas liks rūpēties par pacientiem kā par klientiem, sniegt atbilstošu servisu un īpašu attieksmi, nu gluži tāpat kā apakšveļas veikalā, kur klientu ir grūti dabūt, bet viegli aizbaidīt. Īpaši grūti tas būs tiem mediķiem, kas ilgstoši strādājuši veselības aprūpes iestādēs, kuru ienākumi galvenokārt veidojušies no valsts maksājumiem. Šādā jaunajā situācijā domāšanu nāksies mainīt pilnīgi visiem - medicīnas iestāžu vadītājiem, ārstiem, vidējam medicīniskajam personālam un pat slimnīcas apkopējai. Iestādes reputācija un mārketings kļūs par nozīmīgiem faktoriem iestādes tālākai pastāvēšanai. Tāpēc ir pilnīgi nevietā runāt par iestāžu slēgšanu. Pareizāk būtu runāt par to darbības optimizāciju, apvienošanos, funkciju dublēšanas izslēgšanu. Ja iestādei vairs nav pieejama salīdzinoši vieglā valsts nauda, tas nenozīmē, ka tā nevar pacīnīties par tiem pacientiem, kas ir gatavi maksāt paši. Tie ir jautājumi, ar kuriem ikdienā sastopas uzņēmēji jebkurā citā tautsaimniecības nozarē. Tagad tas notiks arī medicīnā. Protams, paliek vēl viens aspekts. Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri nevar par sevi parūpēties paši jeb samaksāt no savas kabatas par ārstēšanos? Pasaules Bankas (PB) finansētais Latvijas Veselības reformas projekts (1998. - 2003.) paredzēja skaidri nodalīt valsts veselības aprūpes un sociālos budžetus. Saskaņā ar PB projektu, valsts finansējums veselības aprūpei bija jābalsta uz kritiskajām diagnozēm, nevis sociālajiem aspektiem. Savukārt mazturīgo ārstēšanu bija jāfinansē no valsts un pašvaldību sociālā budžeta. Citiem vārdiem, ja cilvēks slimo ar kādu kaiti, kuras ārstēšanu paredzēts segt no valsts budžeta (piem. cukura diabētu), tad tas tiek darīts neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir maksātspējīgs vai nē. Bet ja cilvēkam nepietiek naudas, lai izārstētos no saaukstēšanās, tad viņš var pretendēt uz atbalstu no sociālā budžeta.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Ilze

Vajag naudu pelnīt un samaksāt par pakalpojumu. Taču ja iztikas līdzekļu nav nepieciešamas sarkanā krusta slimnīcas vai edicīnas iestāde mazturīgajiem.

pirms 8 gadiem, 2009.08.12 08:04

nesapraša

un ko darīt tiem, kam nepietiek naudas endoprotezēšanai?

pirms 8 gadiem, 2009.08.11 22:55

Lietotāju raksti