Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vienota Eiropa – piecu gadu bilance

Šodien ir 9. maijs, Eiropas diena. «Bauskas Dzīve» sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā piedāvā lasītājiem Olli Rēna, Eiropas Savienības paplašināšanās komisāra rakstu par pārmaiņām piecos gados Centrāleiropā un Austrumeiropā, protams, arī Latvijā.

2009. gads ir vēsturiska dubultjubileja. Pirms divdesmit gadiem mēs pieredzējām «dzelzs priekškara» krišanu un to, kā miermīlīgas demokrātiskas pārmaiņas pārveido Centrāleiropu un Austrumeiropu. Šā gada maijā mēs svinam piekto gadadienu kopš paplašināšanās uz austrumiem, kas Eiropas Savienībā ieveda vēl12 jaunas dalībvalstis.Kāda tad ir piecu gadu bilance kopš paplašināšanās uz austrumiem?Pirmkārt, politiski nestabilajos pārmaiņu gados mērķis par dalību ES darbojās kā stabilitātes un demokrātijas «enkurs». Reformas, kas bija vajadzīgas, lai pievienotos ES, uzlaboja personu brīvību un ekonomisko dinamiku Centrāleiropā un Austrumeiropā un paplašināja mūsu miera un labklājības zonu, iekļaujot gandrīz 500 miljonus iedzīvotāju.Otrkārt, paplašināšanās ir palielinājusi Eiropas kopējo ietekmi pasaulē gan starptautiskās tirdzniecības sarunās, gan tādu globālu problēmu risināšanā kā klimata pārmaiņas un attīstība. Tā ir būtiski palielinājusi mūsu spējas krīzes pārvaldības jomā, jo īpaši attiecībā uz miera uzturēšanas misijām.Treškārt, ekonomikas ziņā paplašināšanās uz austrumiem ir nesusi labumu iedzīvotājiem gan vecajās, gan jaunajās dalībvalstīs. Tirdzniecības rādītāji un darbavietu radīšana sniedz pārliecinošus pierādījumus par to. Tirdzniecība starp tā sauktajām vecajām un jaunajām dalībvalstīm mazāk nekā 10 gadu laikā pieauga gandrīz trīskārtīgi – no 175 miljardiem eiro 1999. gadā līdz 500 miljardiem eiro 2007. gadā. Vēl ilustratīvāks ir pieckārtīgs tirdzniecības pieaugums jauno dalībvalstu starpā – no mazāk nekā 15 miljardiem eiro līdz 77 miljardiem eiro tajā pašā laikposmā.Tas ir galvenais iemesls, kāpēc kopš 2004. gada līdz brīdim, kad ES skāra pašreizējā finanšu krīze, jaunajās dalībvalstīs nodarbinātības jomā ikgadējais pieaugums bija stabila 1,5 % apmērā. Tas notika vienlaikus ar stabilu pieaugumu attiecībā uz darbavietu radīšanu vecajās dalībvalstīs – apmēram 1 % gadā. Tādējādi nav notikusi būtiska darbavietu pārcelšana no vecajām dalībvalstīm uz jaunajām dalībvalstīm, neskatoties uz to, ka šādas bažas tika paustas pirms paplašināšanās.Šie rezultāti parāda, ka pat pašreizējās ekonomiskās lejupslīdes laikā paplašināšanās nav problēmas sastāvdaļa, bet gan var būt risinājuma daļa – kā ekonomikas dinamikas avots. Lejupslīde jaunajās dalībvalstīs nenozīmē pieaugumu vecajās dalībvalstīs. Gluži otrādi. Tāpēc ES tagad atbalsta ekonomisko stabilitāti jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs. Tas ir loģiski gan solidaritātes labā, gan Eiropas Savienības apzinātas ieinteresētības labā.Visbeidzot, bailes par to, ka 27 valstu savienība saskarsies ar institucionālu dīkstāvi lēmumu pieņemšanā, izrādījās nepamatotas. ES turpina strādāt un pieņemt lēmumus attiecībā uz galvenajiem politikas jautājumiem, piemēram, ekonomiskās lejupslīdes risināšana un klimata pārmaiņu apkarošana.Šajā procesā mēs esam guvuši arī vairākas mācības. Pēc 2004. un 2007. gada paplašināšanās mēs konsolidējām mūsu nākotnes paplašināšanās politiku, lai aptvertu Dienvidaustrumeiropu, t.i., Rietumbalkānus un Turciju. Eiropas modelis vēl joprojām ir ļoti pievilcīgs šā reģiona valstīm. Tāpēc būtu saprātīgi, ka Eiropas Savienībā mēs pēc iespējas labāk izmantotu šo pievilcību.Bijušais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žaks Delors reiz teica, ka, lai paplašinātos līdz 27 dalībvalstīm, mums ir vajadzīgs laiks, ģimenisks gars un izpratne vienam par otra psiholoģiju un tradīcijām. Proti, laulības līgums starp 27 valstīm ir jākonsolidē.Lai to panāktu, mums ir jāturpina iekšējās reformas, lai panāktu, ka ES sasniedz tādus rezultātus, kādus cer saņemt tās pilsoņi. Lisabonas līgums padarīs mūsu Savienību efektīvāku un demokrātiskāku, un spējīgāku sasniegt mūsu kopējās vērtības un intereses pasaulē. Vienlaikus mēs īstenojam mūsu veiksmīgo Dienvidaustrumeiropas stabilizācijas politiku, ko dažreiz sauc arī par paplašināšanos. Mums nevajadzētu ieturēt pauzi vērtīgajā darbā, ko šajā reģionā veicam miera un sabiedrības progresa labā, – darbā, kas nāk par labu Eiropas un eiropiešu pamatinteresēm. Šā reģiona iedzīvotāji jau ir piesaistīti Eiropai vēstures, kultūras un ekonomikas ziņā. ES palīdz tiem piepildīt viņu demokrātiski leģitīmo sapni un kļūt par eiropiešiem arī politiskās integrācijas ziņā.Pat visātrākais scenārijs jaunas dalībvalsts, visticamāk Horvātijas, turpmākai pievienošanai nepārprotami ir lēnāks par vislēnāko scenāriju, kas paredzēts attiecībā uz Lisabonas līguma ratifikāciju. Mums ir laiks: mēs varam tiekties vienlaikus panākt gan padziļināšanu, gan paplašināšanu. Šis vienmēr ir bijis un būs vislabākais risinājums, lai izveidotu spēcīgu un vienotu Eiropu.Paturēsim prātā šo risinājumu, pārdomājot Eiropas integrāciju saistībā ar šā gada vēsturiskajām jubilejām.

Pievieno komentāru

Latvijā un pasaulē