Ar savu raksturiņu
«Mani audzēkņi, gluži tāpat kā rudens ziedu pušķis, katrs ir raibs, ar savu raksturiņu, skaistumu un ērkšķīšiem,» tā par Mežotnes internātvidusskolas devīto klasi izsakās audzinātāja Gita Staļūne. Kaut gan pedagoģe skolēnus tikai par savējiem audzēkņiem nevar saukt, jo par viņiem uz maiņām rūpējas arī otra klases audzinātāja Jana Kļaviņa.

«Vispār mums te tā interesanti sanāk. Septītajā klasē šie audzēkņi mācījās kopā, bet astotajā tika sadalīti divās daļās. Šogad esam atkal visi kopā,» priecājas G. Staļūne.

Audzinātāja stāsta, ka Mežotnes internātvidusskolu apmeklē jaunieši no visas Latvijas, par ko liecina arī raibais klases sastāvs. Bez mežotniekiem šajā klasē mācoties arī bērni no Valmieras, Jelgavas, Elejas, Rīgas, Dobeles un Siguldas.

«Jaunieši ir ideju pārpilni, taču tajā pašā laikā viņiem trūkst spēka šos plānus realizēt. Dažkārt nākas apstāties grūtību priekšā. Bet visādi citādi klase ir draudzīga, saliedēta, atbalsta un aktīvi iesaistās skolas rīkotajos pasākumos,» secina pedagoģe. Viņa vairāk gribētu izcelt «Gada skolēna» titula nesēju Paulu, kura ir aktīva ne tikai mācībās, bet arī skolas sabiedriskajā dzīvē, pasākumos. Meitenei patīk rakstīt arī dzeju. Savukārt Liene ir smaidīga, jautra jauniete, kurai patīk sports. Ja viņai kāds lūgs palīdzību, neatteiks. Sindija esot atturīga, bet tajā pašā laikā aktīvi iesaistās mācību iestādes sabiedriskajā darbā. Ļoti skaistus vārdus audzinātāja teic arī par izpalīdzīgo un sirsnīgo Lailu, kura ir kā strauts, kas metas pāri sīkiem avotiņiem. Viņa ikdienā vadās pēc lozunga «Es varu, es māku».

Liels prieks G. Staļūnei ir arī par Ēriku, kas reiz mācījies šajā skolā, tad izlēmis pamest un nu atkal ir atgriezies, lai kopīgiem spēkiem ar saviem kādreizējiem klasesbiedriem veiksmīgi pabeigtu devīto klasi. Visiem audzēkņiem ir grandiozi nākotnes plāni, tālab audzinātāja novēl, lai viņiem netrūktu spēka tos īstenot.

Nav vairs nekādi bērni
Solvita Šteinberga stāsta, ka divpadsmito klasi pārņēmusi tikai šogad. «Pirms tam viņus audzināja Genovefa Drobiševska. Diemžēl viņai nācās aiziet pensijā. Skolēni pie viņas bija ļoti pieķērušies. Brīžiem šķiet, ka viņiem viņu skolotājas pietrūkst,» secina S. Šteinberga.

Klasē mācoties seši nobrieduši, patstāvīgi, sabiedriski un draudzīgi skolēni. «Pirmās divas īpašības visvairāk var attiecināt uz Andi un Jāni, kas visām lietām pieiet ļoti nopietni,» stāsta audzinātāja. Ja abiem uzdodot veikt kādu pienākumu un vēl paprasot, vai viņi ar to tikšot galā, visbiežāk atskanēs atbilde: «Protams, ka jā. Mēs taču neesam nekādi bērni». To, cik šie un arī pārējie audzēkņi gatavi lielajiem dzīves mērķiem, S. Šteinberga novērojusi laikā, kad audzēkņi rūpīgi izstrādājuši zinātniski pētnieciskos darbus veselības mācībā. «Skolēni pieaugušo dzīvei ir pilnībā gatavi. Uz viņiem var paļauties,» uzskata audzinātāja. Kā labu piemēru viņa min apkārtnes sakopšanas darbus, audzēkņi čakli strādājuši pat tad, kad vairākas stundas neviens viņus nav pieskatījis.

Pedagoģe ir pārliecināta, ka šie jaunieši ir spēcīgi dažādās jomās. «Ļoti lielu uzmanību mācībām pievērš Ieva. Viņa mums ir arī ļoti radoša meitene. It īpaši viņai padodas veidot ziedu kompozīcijas,» stāsta audzinātāja. Savukārt Ramona un Inga ir centīgas, neatsakās piedalīties dažādos pasākumos, kā arī bieži vien pašas visu ko organizē. Tāds ir arī Edgars, kurš pēc dabas esot kautrīgs, bet, ja kāds viņam lūgs palīdzību, neatteiks. Vēl viņam padodas dažādi sporta veidi.

Divpadsmitās klases audzēkņi pēc skolas beigšanas lielākoties cer turpināt mācības augstskolās.