Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dvēseliskas pieturvietas dzimtajā pusē 3

Ilgdzīvotājiem labvēlīgā Budbergas apkaime Brunavas pagastā.

Budbergas Sv. Pāvila luterāņu draudze pēc aizvadītās svētdienas dievkalpojuma 90 gadu jubilejā sveica Dzidru Druseiku. Kaut arī vairāk nekā desmit gadu viņa ir projām no dzimtās puses, tā un īpaši dievnams joprojām paliek dziļi sirdī.

Neatņemami rituāli

Garīgā līdzesība, kad fizisko spēku paliek aizvien mazāk, notur ikdienā. Dzidra pateicīga tuviniekiem un Bauskas luterāņu draudzei par sapratni un palīdzību, jo kustību ierobežojumi sāpina, tādēļ pateicību caur asarām viņa velta visiem palīgiem.

Dzidras piederība Budbergai nav nejaušība – iepriekšējās paaudzes spējušas dot viņai dvēselisku kodolu. Māsas Dzidra un nedaudz jaunākā Herta ir izaugušas un dzīvojušas izteikti luterāniskā ģimenē. Politisko un ekonomisko pārmaiņu laikā nav zaudēta ticība un pārliecība par Visaugstāko un viņa pielūgsmes vietu – Budbergas Sv. Pāvila baznīcu. Vietējo valodā izsakoties, to mēdz dēvēt par Pāvulīti. Šis gads dievnamam īpašs, jo 1869. gadā tas iesvētīts, kas lasāms grāmatā «Ar trīs vārdiem», kurā aplūkota Brunavas pagasta vēsture.

Bija aizkustinoši redzēt to brīdi, kad jubilāre uzrunāja mācītāju Juri Moricu, ar budberģiešiem raksturīgu tumšā humora niansi sakot: «Mācītāj, jūs no tās grēcinieces netiekat vaļā…» un lūdza svētīt krustiņu, ko viņai dāvinājis krustdēls. J. Morics bilda, ka prieks Dzidru redzēt, viņa taču ir viens no draudzes stūrakmeņiem.

Māsu tēvs Rūdolfs Biezais 50 gadus ir bijis draudzes priekšnieks, visilgāk padomju varas laikā, kad dievnamiem klājās vissmagāk. Ar nelokāmu stāju un personības iekšēju bagātību viņš spējis sniegt garīgu riecienu meitām. Viņu klātbūtni domās un rīcībā nelielā luterāņu draudze jutusi allaž, jo īpaši, kad dievnamā restaurētas ērģeles, kad tapis projekts par kara gados nopostītā torņa atjaunošanu. 14. jūnijā, kad pie baznīcas atklāja padomju represijās cietušajiem iedzīvotājiem piemiņas akmeni, bija arī ieradušās abas māsas. Herta ilgus gadus turējusi kārtībā baznīcas rēķinus un dara to joprojām ar mazmeitas palīdzību. Viņām svēta vieta ir tuvinieku mūža mājas Sila kapu kalniņā. Šie ir neatņemami rituāli. Māsas ir līdzās, ikdienu pavadot Bauskā.

Sākums no Lietuvas
Budbergas dievnama vēsture ir neparasta, tā saistīta ar teritorijas piederību, jo līdz 20. gadsimta 20. gadu sākumam tā bija Biržu evaņģēliski luteriskās draudzes filiālbaznīca. Tikai pēc Latvijas un Lietuvas jaunās robežas iezīmēšanas 1921. gadā Budberga un tagadējais Brunavas pagasts iekļāvās Latvijas teritorijā.

Luterāņu baznīcas uzcelšanai un iekārtošanai kopumā izlietoti 7383,65 tā laika rubļi. Naudu ziedojusi Lietuvas Biržu draudze, Jelgavas luteriskā draudze, kā arī Pēterburgas un Tērbatas, un vēl citas draudzes Krievijā un Vāci-jā. Pamatakmens baznīcai likts 1865. gadā, klāt bijuši Biržu draudzes locekļi un muižnieki. Pirmais dievkalpojums noticis vēl nepabeigtā baznīcā 1866. gada 11. decembrī, kad ap celtni vēl nav bijušas novāktas celtniecības sastatnes.

Budbergas baznīcas draudze dibināta 1921. gadā. Visilgāk tajā strādājis mācītājs Teodors Hermanis Valters – 23 gadus. Kopā ar ģimeni viņš dzīvojis Budbergas draudzes mācītāja mājā.

Tagadējā Brunavas pagasta vēsturē ar Lietuvu saistās daudz interesantu faktu. Piemēram, Šķirēnos ir bijusi izveidota lietuviešu biedrība «Vītis», kas darbojās no 1928. līdz 1940. gadam. Biedrības dibinātājiem un aktīviem līdzdalībniekiem Lietuva piešķīrusi Vitauta Dižā ordeni un godarakstu.

Uz dzīvi Latvijā no Lietuvas ir pārcēlušās vairākas ģimenes, kas labi iedzīvojušās otrajā dzimtenē. Viena no pazīstamākajām Bauskas novadā ir Lapinski, kuru dzīvesvieta bija līdzās Budbergas luterāņu baznīcai.

Kādreizējai Panemunes pamatskolai bija draudzības saites ar tuvējām pierobežas skolām Lietuvā. Veidojās jauktas ģimenes, kuras vienoja mīlestība, nešķirojot tautības.

Visu mūžu ar bizi
Kaut arī dzīves apstākļi un darba dienas senāk bija smagākas, budberģiešiem piemita veselīgs humors, prasme dziedāt, dejot, spēlēt teātri un muzicēt pašu veidotā orķestrī. Kā atceras Dzidras līdzaudze (viņu ir palicis gauži maz) Biruta, Druseiku pāris – Arvīds un Dzidra – bijuši iznesīgi dejotāji. Kopējās darba gaitās piedzīvoti jautri brīži, taču kolhoza rēķinvedes uzdevumus Dzidra veikusi nevainojami. Viņa stāsta, ka vēlāk grāmatvede bijusi vairākās tā laika kopsaimniecībās, līdzās allaž atradušies labi padomdevēji.

Pats pirmais bijis tā laika kolhoza «Brīvais arājs» grāmatvedis Kārlis Āzis, kurš «saturējis» jauno darbinieču pulciņu ar ieteikumiem darba ikdienā un visādām jestrām, viņam vien raksturīgām izdarībām. Taču, kad grāmatvedis ņēmis rokās vijoli, tad atklājies pavisam citādāk, jo bijis apveltīts ar absolūto muzikālo dzirdi. Īpašus sveicienus šī gada Līgo svētkos viņam veltījusi dzimtas jaunā paaudze, dziedot un raidot no Ķirķeļu kapsētas Visumā mīļāko Kārļa dziesmu. Kārļa un Ainas Āžu dzīves svarīgākie notikumi līdz pat pēdējam ceļam ir bijuši saistīti ar Budbergas luterāņu baznīcu.

Dzidra sarunā uzsvēra, ka viņa nekad nav spējusi melot, ir klusējusi, kad tas nepieciešams. Iespējams, tādēļ viņa katrā nākamajā vietā ieguvusi vadošā personāla uzticību, strādājot pie dažādas priekšniecības. Godīgums, kas joprojām viņai raksturīgs, arī novērtēts. Atmiņās vizuļo sendienas, kad tik daudz kas piedzīvots un iekrāsojies visgaišākajos toņos. Ilgā mūžā daudz atceres, un Budbergas pusē mituši vairāki dižseniori. Pašlaik nepārspēts ir Rūdolfs Žemaitis, kuram jau pāri simtam gadu.

Agrāko gadu fotogrāfijās Dzidra Druseika redzama ar bizēm, tās viņai pār pleciem arī šobaltdien. Skumjā intonācijā jubilāre teic, ka vīrs, aizejot mūžībā, sacījis, lai bizi nenogriež. Šo vēlējumu viņa izpildījusi, tāpat kā nemainīgi palikusi uzticīga Budbergai, lai arī dzīves ceļi aizveduši no tās projām. Dzidras tēva mājas atradās netālu no Lietuvas robežas, kur Bardžūnos savulaik ir bijis muitas punkts.



20190621-0150-maf-logo.jpg

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 3

Jauki

Mārīt, Tu proti rakstīt tā,lai būtu interesanti lasīt.

pirms 3 mēnešiem, 2019.07.24 18:05

Jā, tiešām

Ko nevar teikt par vienu, otru jauno mūsdienu "žurnālistu".

pirms 3 mēnešiem, 2019.07.25 07:51

pensionare

TAS PATIESAIS RAKSTS PAR DZIDRINU,PAR PAVULITI UN GODAJAMO DRAUDZES PRIEKSNIEKU RUDOLFU BIEZO,PAR HERTU,LIEK ASARAM RIESTIS ACIS,AR DZILU UN IZJUSTU MILESTIBU
ATCEROS TOS CILVEKUS,TO VIETU,KUR ARI ESMU DAUDZ GADUS BIJUSI TAIS PUSE.
TA IR MAZA,BET STIPRA DRAUDZE BIJUSI AR STIPRIEM DRAUDZES LOCEKLIEM UN PATIESI KALPOJUSI DIEVAM PAR GODU UN SEV PAR SVETIBU..VELU SIRSNIGI AR MILESTIBU
SVETIBU!

pirms 3 mēnešiem, 2019.07.25 08:35

Projekts «Dzīve pierobežā»