Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

«Universālā karavīra» nav

Upju farmaceitiskais piesārņojums pagaidām nerada novērotus draudus videi.

Farmaceitiskais piesārņojums Latvijas upēs rada bažas un problēmas, bet pagaidām nav nopietnu pierādījumu, ka tas rada draudus videi. Tāds ir kopējais speciālistu slēdziens, analizējot datus par Mūsas farmaceitisko piesārņojumu. Tomēr uztraukums ir par antibiotikām vidē.

Baltijas jūras valstu pētniecības iestāžu zinātnieki kopējā Eiropas Savienības finansētā projektā «No farmaceitiskajām vielām tīri ūdeņi» Latvijā analizēja virszemes ūdeņus. Mūsā pie Lietuvas robežas viņi fiksēja pārmērīgu pretsāpju zāļu diklofenaka koncentrāciju – 45 nanogrami uz litru, 4,5 reizes pārsniedzot pieļauto normu – 10 nanogramus uz litru. Pētot šo situāciju, «Bauskas Dzīves» sagādātie upju ūdeņu paraugi skaidri parādīja, ka farmaceitiskā piesārņojuma emisiju avoti ir kanalizācijas ūdeņu attīrīšanas stacijas. Izrādījās gan, ka, ekspertu vērtējumā, piesārņojums ir pārāk mazs, lai būtiski ietekmētu upes dabisko vidi. Ingus Pērkons, pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» pētnieks un Latvijas Universitātes doktorants, uzsver, ka mēs Latvijā esam skaitliski par maz, lai radītu būtisku piesārņojumu.

Fizika un bioloģija
Ir skaidrs, ka farmaceitiskā piesārņojuma avots upēs ir kanalizācijas ūdeņu attīrīšanas iekārtas. «Bauskas Dzīve» vizītē pie Bauskas novada kapitālsabiedrības «Īslīces ūdens» mēģināja vairāk noskaidrot, kā mūsdienās darbojas attīrīšanas iekārtas un vai to darbībā kaut ko var mainīt, lai varētu samazināt farmaceitisko piesārņojumu.

SIA «Īslīces ūdens» valdes loceklis Valērijs Gabrāns informēja par attīrīšanas procesu. Pirmā attīrīšana notiek kanalizācijas ūdeņu sūkņu stacijās, kur caurulēs ir ievietotas restes, kas aiztur lielos priekšmetus. Attīrīšanas stacijā ir vēl smalkākas restes – ar caurumiem trīs līdz piecu milimetru lielumā, kas attīra vēl mazākus priekšmetus.

Attīrīšanas stacijā ir vairāki vaļējie biobloki, kur katrā notiek dažādi procesi. «Ir periodiskas darbības. Piemēram, vienā blokā notiek aerācija un nostādināšana. Jau pašā sākumā attīra smiltis un līdzīgus nosēdumus. Vēlāk bloki mainās. Visi principi balstīti uz fizikāliem un bioloģiskiem procesiem. Nostādināšana notiek zemes gravitācijas iespaidā,» skaidro V. Gabrāns.

Vienmēr kāds tevi apēdīs
Nākamais etaps ir dūņu mineralizācijas tvertnes, kur strauji vairojas bioloģiskā masa. «Vienmēr būs kāds, kas tevi apēdīs, un tas princips arī šeit darbojas. Bioloģija strādā, un process ir stabils,» saka V. Gabrāns. Mazā tvertne ir tikpat jaudīga kā piecu hektāru ezers ar sauli un vēju. Šeit intensificē darbību ar gaisa padevi. Tvertnes dziļums – četri līdz seši metri. Process pēc būtības ir tas pats, kas mērojams dabā, bet notiek ātrāk, un attīrīšanas elements ir labāks. Toties ir liels elektroenerģijas patēriņš – gaisa kompresori strādā visu laiku.

Turpinājumā demineralizācijas baseinā dūņas normalizē, lai organismi apēd visu atlikušo, ko vien var. Tad dūņas filtrē vai dekantē ar centrifūgu, lēni griežoties. Bauskā dekantē, Īslīcē darbojas filtru prese. Iegūst deaktivizētas dūņas, kur aktīvajiem organismiem nevajadzētu būt. Dūņas savāc un aizved.

Pielieto koagulantus un polimērus dūņu izgulsnēšanai. Iemaisa koagulantu, kas piesaista dūņas un veido lielākas granulas. Savāktajā masā ir ūdens un atmirušie organikas ēdāji, kā arī organiskā masa, kas sadalās līdz ogleklim, sēram un citiem elementiem. Attīrītie notekūdeņi iztek Kauces strautā.

Sintētiskās vielas – ārpus procesa
Kā atzīst V. Gabrāns, sistēma strādā labi, bet tā ir domāta tomēr bioloģisko vielu pārstrādei, kuras spēj pārstrādāt mikroorganismi. «Sintētiskajām vielām – veļas pulveriem un citiem – nav cikla dabā, kas tos apēstu. Ne visas ķīmiskās vielas izdodas attīrīt. Jādomā, ka ar laiku parādīsies organismi, kas spēj apēst arī tās, bet jautājums tikai – kad?» analizē uzņēmuma vadītājs. Piemēram, kad salaiž sistēmā veļas pulveri no veļas mazgātavām, tad attīrīšanas iekārtas puto. Īslīcē gan tas nav novērots. Tomēr bioloģiskie procesi pielāgojas arī tam.

V. Gabrāns pauž, ka mājsaimniecībās domu gājiens ir vienkāršs – jādabū viss zem izlietnes. Tomēr ir tīrāmie līdzekļi, kas īslaicīgi izšķīdina vielas, bet turpat zemāk viss nosēžas, nevis izšķīst. Viņš iesaka ekoloģiskos mazgāšanas līdzekļus. «Arī pats vēlos ticēt, ka tie ir vairāk pielāgoti trauku un apģērba tīrīšanai,» atzīst speciālists.

Pēc viņa atzinuma lielākā problēma pašlaik ir situācijas, kad atved ar asenizācijas mucām sauso tualešu atkritumus. «Tas ir tīrais koncentrāts. Izlejot šādu mucu attīrīšanas iekārtā, tā stundas laikā rada milzīgu koncentrāciju, izjauc bioloģiskos ciklus. Skābekļa koncentrāciju attīrīšanas tvertnē var nosist līdz nullei,» stāsta V. Gabrāns. Viņš uzskata, ka tāpēc vien prasība pieslēgties kopējai kanalizācijas sistēmai ir pamatota.

Savukārt par medikamentiem speciālists skaidro, ka tās pamatā ir mākslīgi radītas vielas, kam dabā ne vienmēr ir piesaiste, – bieži vien tas ir svešķermenis, tāpēc ierastajai sistēmai ir grūti to attīrīt. «Sistēmā kaut ko jaunu var ielikt, tik vajag pārliecību, ka tas strādās. Reālākais variants pašlaik izskatās ultravioletie stari, kas var papildus sašķelt dažādas vielas,» vērtē V. Gabrāns.

Savienojumi sevi aizsargā

Situāciju ar attīrīšanas iekārtām aicinājām komentēt I. Pērkonu. «Tas ir ļoti sarežģīti. Attīrīšanas iekārtas šim procesam atrodas pa vidu un nav vainīgas pie tā, ka neattīra zāles. Tās visā pasaulē darbojas pēc līdzīgiem principiem, pēc standarta bioloģiskās attīrīšanas tehnoloģijas ar pāris aerācijas soļiem. Ja ir pareizie tehniķi, kas regulē plūsmas un kapacitāti, viss strādā ļoti labi. Bet tā nav viņu atbildība, ka nav iespējams visus riskus aptvert,» saka I. Pērkons.

Viena no galvenajām problēmām ir vairāku vielu aizsardzības mehānismi. «Teorētiski visam dabā vajadzētu noārdīties, bet praktiski pastāv dažādi mehānismi, kā šie savienojumi sevi var pasargāt no apkārtējās vides iedarbības efektiem, kas tos noārda. Piemēram, ja vielai patīk atrasties taukos, tā ir nopietna problēma. Notekūdeņi satur daudz tauku daļiņu. Savienojums taukos saglabājas, jo tur nenotiek intensīva skābekļa padeve. Ūdens visu laiku kustas, mainās, ir saskare ar saules gaismu, un  ultravioletais starojums var degradēt savienojumus. Toties tauki šai vielai ir kā vairogs, kurā nemainīgi var dzīvot vairākus gadus,» uzsver pētnieks. Turpinājumā šis savienojums var nonākt apakšējās kārtas mazajos organismos, kas izmanto taukus barībai.

Pētniecība notiek

Pētnieki meklē risinājumus attīrīšanas iekārtu uzlabošanai, bet tas tomēr nav vienkārši. «Zāļu savienojumi ir ļoti, ļoti dažādi. Attiecīgi attīrīšanas veidi, ko varam pielietot, arī ir citādāki. Nav viens «universālais kareivis», kas varētu to atrisināt,» saka I. Pērkons.

Zinātnieki pašlaik pēta dažādus variantus. Viens no tiem – apstarot ar ultravioleto gaismu, lai likvidētu virkni savienojumu. «Tas ir izdarāms laboratorijas apstākļos, bet ļoti sarežģīti, ja tas ir jādara tūkstošos attīrīšanas staciju. Lai katrā veiktu izmaiņas, ir nepieciešamas milzīgas investīcijas,» saka pētnieks.

Latvijā pēta biofilmas – porainus materiālus, lai radītu labāku darba vidi attīrīšanas iekārtās. «Domā taisīt jaunus, no plastmasas un biomateriālu kompozītiem īpašus materiālus, uz kuriem var biofilmas veidoties. Šos mazos bioreaktorus var mainīt. Var uzlikt tādus, kas apkaro viena vai otra veida piesārņojumu. Tomēr ejams diezgan ilgs ceļš, kamēr varēs pielietot visur,» skaidro I. Pērkons.

Ir varianti, kas strādā, bet tie atkal ir ļoti dārgi. Viens no tiem – visu ūdeni iztvaicē. «Zāļu savienojumi paliek nogulsnēs. Ir, kur pasaulē tā attīra, bet tas ir enerģētikas jautājums – tvaicēšana prasa milzīgus resursus,» stāsta pētnieks. Viņš norāda, ka paies gadi, līdz tehnoloģijas noslīpēs tā, lai tās var izmantot esošajās attīrīšanas iekārtās.

Visu apvienot nevar
Vēl viens ierosinājums – farmaceitisko savienojumu ražotājiem padomāt par to, lai zāles, kas nonāk tirgū, ir draudzīgākas apkārtējai videi.

«Tas radītu daudz jaunu problēmu. Ķīmiķis, kas darbojas ar zāļu izstrādi, jau tā iegulda milzīgu darbu, lai izstrādātu cilvēkam zāles, kas nerada mums negatīvus blakusefektus. Un tad vēl jāizstrādā zāles, kas nerada papildu kaitējumu un lieliski degradējas apkārtējā vidē, neakumulējas dzīvajos organismos. Tā ir neiespējamā misija. Protams, ka ir zāļu savienojumi, kam tas ir iespējams. Tomēr ņemsim vērā – kad izstrādā zāles, tas nav primārais iemesls, kas tiek skatīts, un nekad arī nebūs. Ja kāds savienojums ir ļoti kaitīgs videi, bet var izārstēt Alcheimera slimību, diez vai kāds nosvērsies par labu videi. Izlems par labu cilvēcei. Tā būtu smaga nasta, ko uzlikt farmaceitiskajai industrijai – kad visiem savienojumiem ir jābūt tādiem, kas labi biodegradējas un nerada potenciālos riskus apkārtējai videi. Tas būtībā ir neiespējami, jo zāļu funkcija ir radīt reālas sekas dzīvajā organismā – sekas, kas ir pozitīvas mums,» situāciju raksturo I. Pērkons.

Pētnieks uzsver, ka vispirms primāri jāmaina tas, kā zāles utilizējam, jāmaina zāļu iepakojuma apjomi. Ja ir izrakstīts kurss divas nedēļas divas tabletes dienā – lai pacients saņemtu ne vairāk, ne mazāk. Lai nav tā, ka nopērk milzīgu paciņu, simts tabletes, desmit izlieto, pēc pieciem gadiem revidē zāļu skapīti, konstatē, ka derīguma termiņš ir beidzies, un izmet, un pēc tam atkritumu sistēmā atkal veidojas farmaceitiskais piesārņojums.

Uztrauc antibiotikas

Un tomēr ir viena joma, kas izraisa satraukumu arī Ingum Pērkonam – ar antibiotiku piesārņojumu iespējamas izmaiņas baktēriju antibiotiskajā rezistencē. «Galvenais faktors ir tieši antibakteriālā rezistence,» uzsver pētnieks.

Liela daļa antibiotiku noārdās diezgan strauji. Tomēr paliek nemanāms, neliels daudzums, bet tas var radīt papildu riskus un veicināt jau esošo problēmu intensitāti. «Nevar teikt, ka baktērijas kļūst gudrākas, jo tām nepiemīt intelekts, bet tās aizvien labāk adaptējas apstākļiem,» saka Ingus Pērkons.

«No vienas puses, cilvēkam liekas – pagājuši 20, 30 gadi, kāpēc nav nākušas klāt jaunas antibiotikas? Kas bija 90. gados aptiekās piedāvājumā, tas arī ir mūsdienās, sortiments nav mainījies. Izrādās, ka izstrādāt jaunas antibiotikas neatmaksājas, jo lielākā daļa mikroorganismu jau ir rezistenti pret antibiotikām. Gadu no gada pieaug tie gadījumi, kad izraksta antibiotikas un tās nestrādā. Tagad aizvien biežāk un biežāk taisa uztriepes un pārbaudes, uz ko konkrētais baktērijas veids ir rezistents. Iziet vienu antibiotiku kursu, pārbauda, ka nevar ar šo izārstēt, un jātaisa nākamais antibiotiku kurss. Mēs vairs nevaram izmantot to, ko lietojām pirms desmit gadiem. Ja visu laiku uzlabosim tikai šos «ieročus», tad nonāksim pie tā, ka mikroorganismi iemācīsies, ko darīt, un neviens «ierocis» nestrādās,» vērtē I. Pērkons.

Farmaceitiskais piesārņojums dabā, izplatoties antibiotikām pa ūdeņiem, kā arī ar attīrīšanas iekārtu dūņu palīdzību uz laukiem, var veicināt tādu baktēriju rašanos, kas ir rezistentas pret antibiotikām. Tomēr arī antibiotikas ir ļoti dažādas, viena attīrīšanas veida nav, un tas nozīmē, ka šīs problēmas risinājumu turpinās meklēt.


Pasvale vien neko neatrisinās

Lietuvas Pasvales rajona pašvaldības izpilddirektors Povils Balčūns, analizējot iegūtos datus par upju farmaceitisko piesārņojumu, uztraukumam iemeslus neredz. Viņš piekrīt, ka koncentrācija tomēr ir neliela, un pašlaik nesaskata iespējas kaut ko mainīt.

«Pasvales pilsēta šajā jomā lielas izmaiņas radīt nevar. Tas ir jāskatās valstiskā līmenī,» uzskata P. Balčūns. Viņš atzīst, ka tā ir problēma, kam ir jāpievērš uzmanība, un informē, ka arī Lietuvā notiek dažādu upju monitorings, lai noskaidrotu šī piesārņojuma klātbūtni. Tiesa, Mūsa šajā monitoringā nav iekļauta.


Uzkrājas mazos apjomos

Kā liecina pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» ķīmijas laboratorijas vecākās ekspertes Lauras Elīnas Ikkeres iegūtie dati, zāļu uzkrāšanās apkārtējā vidē notiek nelielā apjomā.
Analīžu ņemšanas vietās analizēja zāļu uzkrāšanos gliemenēs, akmeņu apaugumā un dūņās. Uz Lietuvas un Latvijas robežas Mūsā ņemtajās analīzēs uzrādījās tikai viena viela, kas uzkrājusies dūņās, – tas ir bēta blokators metoprolols (zāles sirds-asinsvadu slimniekiem, arī asinsspiediena samazināšanai), un arī tas konstatēts nelielā daudzumā.

Pie Lielupes attīrīšanas iekārtām trīs ārstnieciskās vielas konstatētas gliemeņu organismos. Uz akmens apaugumiem Lielupē fiksētas septiņas ārstnieciskas vielas, Pasvalē, Lēvas upē, piecas vielas. Savukārt dūņās pie attīrīšanas iekārtām Pasvalē konstatētas četras vielas, Lielupē – deviņas vielas. Desmit nanogramu normu pārsniedz tikai metoprolols un Lielupē – ibuprofēns (pretsāpju līdzeklis).

Pie attīrīšanas iekārtām ņemti analīžu rezultāti skaidri apliecina, ka farmaceitiskā piesārņojuma emisijas avots Mūsā un Lielupē ir attīrīšanas iekārtas. Pie Latvijas un Lietuvas robežas ņemtie analīžu rezultāti liecina, ka šis piesārņojums upē uzkrājas nelielā apjomā un bažas pagaidām nerada.


Diklofenaks

Lēvas ūdenī  Pasvalē 100 reizes pārsniedz normu;

Lielupē pie Bauskas – 25 reizes pārsniedz normu.

Pievieno komentāru

Projekts «Dzīves kvalitāte novados»