Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzeja kā ikrīta kafija 1

Grāmatas un teksts mani ir pavadījis visu manu mūžu – lasīt iemācījos jau divarpus gadu vecumā, un kopš tā brīža neesmu nolikusi grāmatu malā ne dienu. Dzeja? Iesākumā es dzeju ienīdu. Nopietni. Man šķita, ka dzeju raksta tikai slīmesti, kuri nespēj salikt kopā vairāk par desmit teikumiem un uzrakstīt prozas darbu. Bet reizē ar kādu īpašu cilvēku manā dzīvē ienāca arī dzeja, un, izlasījusi pirmos Ojāra Vācieša dzejoļus, aizlasījos tālāk. Pašlaik jau vairāk nekā divus gadus dzeju lasu katru rītu – pie kafijas, un nemaz nespēju iedomāties, ka varētu savu rītu sākt citādāk. Četri lieli plaukti visdažādāko laiku un autoru dzejas ir mans «zāļu skapītis» dvēselei.

Visu mūžu esmu dzīvojusi un arī pašlaik dzīvoju Bauskā. Jūtos tā, ka, par spīti visam, šī ir mana vieta. Mans aplis. Pabeidzu Bauskas 2. vidusskolu. Ar lielu mīlestību atceros savu literatūras skolotāju Astrīdu Štālu, jo viņa ar smaidu sejā pacieta to, ka stundu laikā zem galda lasu grāmatas. Vairākas reizes iestājos augstskolā, bet sapratu, ka esmu pieļāvusi kļūdu.

Man ir diezgan vienalga – rakstu labi vai slikti, es vienkārši turpināšu rakstīt un paskatīšos, kas no tā sanāks. Tikpat labi es varētu aiziet strādāt «Maximā» un sacerēt poēmu par to. Es vienkārši vairs nevaru nerakstīt. Es nekad nerakstīšu par zilām debesīm, skaistām puķēm, saulrietiem un zvaigznēm – mani dzejoļi vienmēr būs rūgtuma pilni, asi, tajos būs arī lamuvārdi, un tie nebūs perfekti. Kā bērni – mani mīļie mežonēni.

Pašlaik esmu auklīte visburvīgākajam puisēnam pasaulē.

Aizraujos ar ornitoloģiju, Padomju Latvijas pētniecību un spēlēju «Hearthstone».

Red. piezīme: Sanita Erharde šopavasar bija viena no 20 Rakstnieku savienības Jauno autoru semināra dalībniekiem, izturot 140 pieteikumu konkursu.

***
Ar lūpām es piekļaujos zemei,
ak, māte!
Krīt pāri man pelnpelēks sniegs,
tu, mūžīgais miegs, kur tu esi?
Tur cilvēkam netikt, kur kritusi esmu,
kājas stieg,
nokavēs, šķiet,
šoreiz pats Dievs mani
glābt.

Ak, kā sāp!
Kā sāp!
Cauri mugurai izdīdzis krusts,
snieg sniegs,
ak, cik auksts!
Cik auksts!
Bet zini –
visdziļākos sniegos un sāpēs
pat miruši koki mēdz plaukt.

***
lēkme
nāk nakts
kā ar cirvi tā nošķeļ man seju
un nezinu vairs kurp un kādēļ es eju
un velns un Dievs
tie pārmaiņus kliedz
lai krītu bez elpas bez laika un telpas
no griestiem simts cilpas
ap kaklu man viena
tā žņaudz mani vienmēr
vai nakts tā vai diena
zem kājām trūkst pamata
izspertas kastes
es jūtos kā jūrā
šis kuģis bez masta
bez kapteiņa pamests un enkura svara
ko līdz man mans prāts ja es nejūtu gara
es kliegtu pret debesīm lādētu Dievu
bet tā vietā
es labāk izvemšu vakariņas

***
Deg ielas
faraons smok piramīdā
maldos tevī kā Bermudu salās
kā bezdievis
svētajā Trīsvienībā
kaut kur pa vidu
starp pagātni
tagadni nākotni
kaut kur starp beigām
savām un
sākt no jauna
šis būs ceļš pie Dieva
par kuru mācītājs klusēs
jo par mums rakstīts
Bībeles tumšajā pusē

***
Nāvīgi noguris Nīče
netīrā nēzdogā nesa nodevas nākamībai
niezēja nagi nomest nolādēto nastu
nokrist nomaļus
nosnausties
nedaudz
neizdevās
Nāve nāca nebrīdinot Nīči

***
Platons platiem pleciem
parāda patiesību parastam pērtiķim
patiesība parāda pērtiķim pazemību
pazemība pazudina pērtiķī pārliecību
pārliecība padara pērtiķi par pavēlnieku
pavēlnieks pavēl paturēt pasakas
patiesība pazudinās pērtiķi
pārliecība pazudinās pērtiķi
pērtiķis padomā padomā
pārdomā pārdomā
piektdienā pakaras
pirmdienā paziņo par pērtiķa pēdējo pavēli pavalstniekiem
pilsoņi primitīva patiesība pār pilnīgu pārliecību

***

Mēs slīdam
pa pēdējām stīgām
pēdu pēc pēdas
trausls
kļūst ledus starp mums
izskan pēdējās notis
atvadu valsis
kā gājputnu balsis
kad tu mani skūpsti
nāk vēmiens man
es stāvoklī esmu
zem sirds tavu bērnu nesu
tam vārdā
bezcerība

***
liela brūna briļļu čūska
skatās man acīs
gaidu
vai sacīs
kaut vārdu tā man
tā nesaka un klusē
jo es pret bruģakmeni aukstu
ar savu mazo plaukstu
sašķaidu tai galvu
ādu paņemu kā balvu
nu būs mums tā runāšana
aci pret aci
ādu pret ādu

***
ja tu būtu zvejnieks
es būtu balts kaķis pie tavām kājām
mēs abi bez mājām
tu malkotu šņabi
un būtu mums labi
es murrātu klusi
un saņemtu pusi
no loma un domām
tavām
par upi kas tek
un divreiz nav viena
es gaidītu tevi
ik dienu
lai blakus tev
klusi bez skaņas
bet asas man maņas
un jūtu ka sāp Tev
šī upe šī siena
kas divreiz nav viena
starp mums

***
mums nebija vietas
zemes pamata cieta
zem kājām
it nekā ko saukt par mājām
tu teici ka precēsi mani
bet nenoskan zvani
kāzu
kad īsziņu situ
bīp-bīp
mīļais piedod es guļu ar citu

***
Dienā, kad tēvs salauza manu sirdi,
Viņš nopirka sev mašīnu –
Otro.
Un teica, ka atdos man –
Pirmo.
Dienā, kad man būs tiesības,
Tagad ne,
Jo šobrīd man ir tikai pienākumi.

***

par spēku un izvirtību
par varu un pretdarbību
skaļi sauks balss
bet lūgumi tiks čukstus nodoti aploksnēs
pateicības neglītā figūra kad
kauns viendienas ziedos rozā krāsā sapūst uz palodzes
un viņi aizmirsīs tavu parādu
atdos pēdējo kreklu
pirks jaunu kreklu pēc krekla
lai tavās kāzās
atkal pieceltos kājās

***
tas bija es
kas pazuda
savādāk pavadīt nemāk neviens
līst saule no lappuses stūra pār ēnu
vien pieskarties
pieskarties
vienmēr
šīm aizņemtajām rokām
kur dus mans pazaudētais Dievs
tas pazuda
atradās
es jau atkal
mans
vienīgais cienīgais
pretinieks

***
Kants kantējās klāt kalponei Katrīnai
Katrīna klusēja
Kants kautrīgi klīda krēslainajā koridorā

Katrīna klusēja
Kants krāva kaudzē kreses
Katrīna klusēja
Kanta klavieres kliedza kosmiskas kompozīcijas

Katrīna klusēja
Kants kvēloja kaislē
Katrīna klusēja
Kanta krūtis krāsojās karmīnsarkanas

Katrīna klusēja
Kants krita karā
Katrīna klusēja
Katrīnas klusēšana kļuva Kanta kaps

***

Urbja melanholija
Viens, divi, trīs
atkal cauri smadzenēm.

Plīst segums
un atsedz
pa mazu spraudziņu
samestos atkritumus.

Palēkā, palēkā!
Smiltis un grants,
un mantas lai paliek!
Ielāps!
Viens, divi, trīs
atkal cauri smadzenēm.

Plīst segums.
Mēs iesākumā visu sataisīsim,
tad uzplēsīsim
un tad saliksim zem ielāpiem vēl siltuma tīklu!
Viens, divi, trīs
atkal cauri smadzenēm.

Plīst segums.
Pirmais, otrais un trešais –
visi eksperti mana ceļa būvē.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Projekts «Kultūrvide novados»