Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Latvijas likteņkoka mūžīgā klātbūtne 2

Valsts svētku priekšvakarā, no kura neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas laiku turpmāk rakstīsim ar trīsciparu skaitli, atvēršanas svētkus piedzīvoja 250 lappušu apjomīga grāmata «Mūsu ozolu stāsti». Krājumā publicēti Bauskas novada 54 labākie skolēnu stāsti un sešas pieaugušo rakstītas esejas, kas tapušas jau pirms diviem gadiem notikušā konkursā ar tādu pašu nosaukumu.

Pārstāvētas astoņas skolas
Grāmata izdota ar Bauskas novada domes atbalstu sadarbībā ar novada Centrālo bibliotēku un Kultūras centru. Stāstu krājumu sakārtojusi Vija Cerusa, Bauskas un Rundāles novada latviešu valodas un literatūras skolotāju metodiskās apvienības vadītāja. Kā balvu par piedalīšanos krājuma tapšanā autori šo grāmatu saņēma dāvanā. Tāpat pa eksemplāram tika iesaistīto skolu un pagastu bibliotēkām. Grāmatas pirmā vāka fotogrāfijas autors ir Varis Jātnieks, bet ceturtā vāka tekstiem izvēlēti fragmenti no Jasmīnas Ānes, Keitas Jirgensones un Lienes Laiškones sacerējumiem.

«Mūsu ozolu stāsti» patiesībā ir izlase, kurā publicēta tikai daļa no Bauskas novada skolās noritējušā konkursa dalībnieku darbiem. Bauskas sākumskola pārstāvēta ar 18 autoriem, kuriem latviešu valodu un literatūru māca skolotājas Sanita Anspoka, Vija Cerusa un Inita Nagņibeda. Bauskas pilsētas pamatskolai publicēti divpadsmit darbi, ko audzēkņiem palīdzējušas sagatavot skolotājas Ieva Mašale, Dina Ālmane un Inta Šarikova. Codes pamatskola un skolotāja Inga Eglīte var lepoties ar sešu skolēnu publikācijām. Mežotnes pamatskolu pārstāv divi skolēni, latviešu valodu un literatūru tur māca Gita Graudiņa. Mežgaļu pamatskolas 7. klase un skolotāja Sandra Auzāne veidojuši vienu kopīgu stāstu, bet Marta Pātaga uzrakstījusi pati savējo stāstu. Bauskas Valsts ģimnāzijai deviņas publikācijas, skolotāja Ināra Graudiņa. Īslīces vidusskolai, nu jau pamatskolai, trīs ozolu stāsti, skolotāja Velta Balode. Bauskas 2. vidusskolu pārstāv trīs audzēkņi, kuru skolotājas ir Ruta Dābola un Daina Burceva.

Dialogs ar dabu un cilvēku dzīvi
Priecē darbu literārā valoda un bagātā izdoma. Interesanti lasīt, kā ozoli uzrunā jauniešus un veidojas jauniešu dialogs ar dabu un cilvēku likteņiem. Tas nav tikai iedvesmas darbs, te sastopam vēstures izziņas prieku un iedziļināšanās prasmi tajā, ko Latvijas likteņkoks uzticējis cilvēkam.

Skolotāja Ieva Mašale atzina, ka konkursa lielākā vērtība ir  tā, ka tas mudinājis jauniešus iztaujāt savu ģimeni, vecākus, vecvecākus, vistuvākos cilvēkus, arī par viņu gadu garumā noklusētām sāpēm.

Stāsti ir patiesi, pat ar autobiogrāfisku precizitāti, un tas piešķir šai grāmatai īpašu vērtību. Keita Asone (Bauskas pilsētas pamatskola), rakstot dzīvesstāstu «Mana ome – dzimtas lepnums», pirmoreiz uzzinājusi par aizliegtajiem Līgo svētkiem un Ziemassvētkiem. Šādi un līdzīgi «atklājumi» droši vien bagātinājuši ne vienu vien jaunieti.

Stāstu «autors» ir viens – ozols, bet to «redzējums» tik atšķirīgs. Grāmatā atrodam visdažādāko žanru darbus: miniatūras, esejas, atmiņas, dialogus, pētnieciskus darbus un filozofiskas pārdomas. Mežotniece Evelīna Nagliša gan tieši neatklāj savas vecmāmiņas vārdu, bet autore līdzjūtīgi runā par viņas un līdz ar to vienas paaudzes smago darba mūžu kolhozu fermās. Interesanta ir jauniešu iedziļināšanās atzītu personību dzīves lappusēs. Piemēram, īslīcietes Evas Everitas Davidenko sastaptais ozols atgādina gleznotāja un novadnieka Teodora Karašas dzīves gājumu. Kristers Kalējs (Bauskas sākumskola) ir izveidojis četrus ozola nostāstus par ģenerāli Krišjāni Berķi. Baušķeniekiem saistošs varētu būt Bauskas Valsts ģimnāzijas audzēknes Līvas Luīzes Levko tēlainais stāstījums ««Kalēju» ozols», kurā meistarīgi personificētas koku un putnu sarunas un pārdzīvojumi, sākoties bērnudārza «Pasaulīte» celtniecībai un koku izzāģēšanai. Linda Rūta Šteinberga (Codes pamatskola) stāstā «Senais ozols pie skolas» meistarīgi pratusi savīt slēgtās Mežotnes internātvidusskolas likteni ar sava vectēva darba mūžu un ozola «sirdssāpi». Savs jauks pienesums grāmatā arī no trim Bauskas 2. vidusskolas audzēkņiem Unas Filipovičas, Armandas Bernhardes un Norberta Memmēna.

Bērnu un jauniešu iedvesmotājas
Vija Cerusa ļoti atzinīgi vērtē savu kolēģu veikumu, jo darbu kvalitāte, kādu sastopam grāmatā, sasniegta ar skolotāju radošo un profesionālo klātbūtni stāstu tapšanas procesā. Lai iedrošinātu bērnus un jauniešus, nepietiek tikai ar metodiskām norādēm. Savdabīgu «iesildīšanās» tūri veikusi Bauskas sākumskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inita Nagņibeda. Ar 5.a klasi devušies uz pilskalnu, uzmeklējuši ozolus, piestājuši katrs pie sava un klusējot mēģinājuši saklausīt ik troksni tuvumā vai vienkārši – sadzirdēt klusumu un sevi tajā. Skolotāja cer, ka tas varbūt palīdzēja uzticēties pašiem sev, dabai un tuvākajiem cilvēkiem.

«Mūsu ozolu stāsti» rosinājuši konkursā piedalīties arī pieaugušos. Grāmatā lasāmi skolotāju Rutas Dābolas, Ināras Graudiņas, Daigas Krūmiņas un Gitas Graudiņas darbi. Vecsaulieti Silviju Beitiņu ieklausīties dzimtas ozola stāstā mudinājusi bibliotekāre Agrita Katkeviča. Tā tapis aizkustinošs, vēstures elpas pilns stāsts par Silvijas Beitiņas vīra dzimtu. «Vaidelošu» māju saimnieks Arnolds Jātnieks ozola acīm skatījis vienu dienu zemnieka sētā. Gita Graudiņa, Mežotnes sākumskolas skolotāja, savā miniatūrā «Tā bija, tā ir, tā būs...» mēģinājusi emocionāli iejusties dzimtas liktenī un izprast, kas vecmāmiņai licis mērot ceļu kājām no Vidzemes un apstāties mājās, kurp vedusi bagātīga lapukoku un ozolu aleja. Gita Graudiņa teic: «Ja vien šie koki spētu runāt, tas man palīdzētu, jo visu skarbo stāstu grūti izstāstīt cilvēka spēkiem vien...»

Pateicoties konkursa dalībnieku centībai un atsaucībai, tomēr ir noticis neticamais – mūsu Latvijas ozoli atguvuši valodu un patiesi atklājuši gan savu, gan cilvēka dzīvi un dvēseli. Un ar to esam kļuvuši bagātāki.



«Lielais ozols drūmi iešalcas, tas vecvecmammai liek atcerēties briesmīgo Otro pasaules karu.(..) Kāds izmisums bija tajās dienās, kad bija jāslēpjas no iebrucējiem. Slēptuve – blakus ozolam pirts pamatos. Ozola stiprums un zaru vairogs sargāja. Tētis bija spiests pamest mājas un pazuda bez vēsts.(..) Tikai vēlāk viņa vēstuli saņēma. Izrādījās, ka tēvs bija dzīvs, bet dzīvoja citā valstī, atgriezties nedrīkstēja. Tā vēstules daudzus gadus ceļoja.(..) Tēvs vienmēr pieminēja savas mājas «Ābolus» un nepabeigto pirti zem lielā ozola. Tik daudz nepabeigtu darbu šeit palika.»

Fragments no «Vecvecmammas ozola stāsta». Autore Odrija Paula Tione, Bauskas Valsts ģimnāzija.


Apgāds «Iedvesmas grāmata»
Krājums nācis klajā apgādā «Iedvesmas grāmata», kam ir pietiekama pieredze skolēnu konkursu darbu izdošanā. Projektu vadītājai Diānai Andersonei izdevies izveidot veiksmīgu dizainu un sasniegt labu poligrāfisko kvalitāti. 2017. gadā apgāds izdevis arī Bauskas pilsētas pamatskolas skolēnu pasakas par mīlestību.

Ozolu stāstu izdevuma profesionālais līmenis būtu augstāks, ja tajā būtu atrodams arī satura rādītājs, kas lasītājiem krietni vien atvieglotu orientēšanos grāmatas sakārtojumā.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Projekts «Kultūrvide novados»