Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Maģiski no labības lauka iekāpt 18. gadsimtā

Dzirkstošs un asprātīgs Imants Lancmanis sagaida «Bauskas Dzīvi» savā kabinetā Rundāles pils muzejā rāmā novembra dienā. Tā ir mūsu pēdējā intervija viņa darba un domu telpā, jo 2019. gada 2. janvārī Imanta Lancmaņa amata pilnvaras pārņems Rundāles pils muzeja jaunā direktore Laura Lūse.

Fotogrāfs, meklējot rakursus, kādā brīdī aicina direktoru nostāties pie sava rakstāmgalda. Imanta Lancmaņa acīs iemirdzas šķelmīgs humors, un viņš saka žurnālistei: «Zem bildes noteikti uzrakstiet: «Lancmanis iekrampējies savā krēslā!»» Tad pavisam nopietni atzīst, ka nejūt ne vismazāko nožēlu vai skumjas, beidzot darbu muzejā, kurā nostrādāti 54 gadi. Gluži pretēji – jauno statusu direktors uztver kā aizraujošu piedzīvojumu, radošās brīvības perspektīvu. Viņš turpinās rakstīt  monogrāfijas, palīdzēs veidot muzeja zinātniskus katalogus un gleznos.

Pastāstiet, lūdzu, kādas grāmatas gribat vēl uzrakstīt!
– Man jāturpina Rundāles pils muzeja triloģijas pēdējā grāmata, kas veltīta pils restaurācijai. To paredzēts izdot 2020. gadā. Vienlaikus strādāju, papildinot Ievas Lancmanes 1997. gadā uzrakstīto Latvijas 18. gadsimta portretu katalogu. Tas būs minētā laikmeta portretu leksikons.
Vēl ir jāizdod divi katalogi par tematiskajām izstādēm, kas 2000. un 2003. gadā notika Rundāles pilī un kas palikuši manuskripta stadijā. Gribu arī uzrakstīt grāmatu «Kurzemes muižu arhitektūra». Rundāles pils muzejā 2019. gada 24. maijā ir paredzēta zinātniska konference par eksponātu vākšanas politiku. Tad nāks klajā vairākas muzeja publikācijas par muzeja krājuma kolekcijām. Ļoti vēlos rakstīt par dažādu priekšmetu likteņiem un kopā sanākšanu muzejā gluži neizskaidrojamā veidā  –, manuprāt, tālu aiz varbūtības teorijas robežām. Protams, palīdzēšu kolēģiem gatavot publikācijas par muzeja kolekcijām.

Esat kādreiz rakstījis dienasgrāmatu?
– Pāris reižu iesāku, bet žanrs mani nevilināja. Laikam esmu pārāk noslēgts, lai gribētu personiskās izjūtās dalīties ar citiem. Nerakstīšu arī memuārus.
Savulaik, kad vēl nebija datoru, man patika rakstīt vēstules. Tas gan aizņēma ārkārtīgi daudz laika, toties ļoti izkopu vācu un franču valodu. Iepriekšējos gadsimtos vēstuļu rakstīšana bija personības pilnveides īpaši nozīmīga forma. Digitālajā laikmetā viss kļuvis vienkāršotāks, klātbūtnes efekts vēstulēs vairs nav tik labi jūtams. Man bieži raksta arī sveši cilvēki. Ļoti cenšos atbildēt, jo citādi sāku justies nelāgi.

Daudzi grāmatu autori katru dienu cenšas uzrakstīt noteiktu zīmju vai lappušu skaitu. Kāda ir jūsu metode?
– Pedantisms un haotisku iegribu apvienojums. Nepūlos ik dienu uzrakstīt zīmju konkrētu skaitu. Dažkārt pats brīnos, kā izdevies uzrakstīt tādas apjomīgas monogrāfijas kā pils muzeja triloģijas divas pirmās grāmatas. Tas ir mans dzīvesveids. Ikviena izdevuma veidošanā ir trīs svarīgi posmi – pētniecība, rakstīšana un ilustratīvā materiāla veidošana. Vislielāko prieku man sagādā fotografēšana un attēlu digitālā apstrāde. Tā ir bauda.

Gadu gaitā vairākās intervijās ne reizi vien pieminat ar prātu neizskaidrojamas lietas, kas izpaudušās jūsu dzīvē un Rundāles pils atdzimšanā. Vai esat reliģiozs?
– Jā. Nespēju saprast pārliecinātus ateistus, jo dzīve ir daudz sarežģītāka. Tajā notiek brīnumi, vadīšana no malas, glābšana. Esmu bieži to piedzīvojis. Atrisinājums reizēm ir galīgi ne tāds, kā prognozēts, – gluži neizskaidrojams. Arī traģiskas situācijas ir nesušas līdzi ko labu – apziņas attīstības nākamo fāzi. Es nerunāju tikai par savu dzīvi, bet arī par to, kas muzejā noticis 54 gadu laikā.
Uzskatu, ka visas lietas ir jāpieņem ar pazemību, ticību un cerību. Kristīgā ticība ir tas satvars, kas ļoti ilgi cilvēkus ir saliedējis un kura izzušana mūsdienās ir traucējoša un dramatiska. Es domāju, ka reliģija, kas ietver sevī žēlsirdību un bijāšanu, sabiedrībai ir visdrošākais veids, kā raudzīties uz labo, jo cita motivācija nedarbojas. Lai saprastu labo, nav iespējams iztikt bez Kristus mācības. Redzam, ka Eiropas vēsturē attieksme pret reliģiju bijusi dažāda. Spilgts piemērs 18. gadsimtā bija Voltēra idejas, kad reliģijas nicināšana sabiedrībā kļuva par labo toni. Pasaules lietu kārtībai ir raksturīgs cikliskums, izlīdzināšanās, bet veselīgas sabiedrības pamats ir kristīgā ticība un ikviena cilvēka goda kodekss.

Rundāles pils atdzimšanu uzskata par brīnumu, neaizmirstot, ka bez misijas, mērķa apziņas un godaprāta kaut ko tādu paveikt nevarētu. Pastāstiet par izjūtām, kas jūs un kolēģus pavadīja pirmajos grūtajos gados Rundālē!
– Tolaik pils bija kā citplanētiete – milzīgs, nesamērīgs, galīgi traks objekts, kas ielauzies lokālajā telpā. Cilvēku priekšstati par apbūvi Latvijas laukos allaž bijuši ierobežoti ar tradicionālām vienstāva ēkām. Šo pretrunu pils ir saglabājusi līdz pat mūsdienām. Taču pagājušā gadsimta 60. – 70. gados tā bija daudz krasāka. Visapkārt kolhozi un sovhozi, bet vidū – pils.
Sākumā vietējie mūs uzskatīja par dīvaiņiem, kurus pārņēmušas nereālas idejas. Mēs negribējām iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un jutāmies vēl vairāk izstumti. Ar Pilsrundāles pamatskolu, kas līdz 1978. gadam darbojās pilī, mums īstas sadarbības nebija, arī ar kolhozu ne. Bijām diezgan izolēti. Nodevāmies pētniecībai, rīkojām ekspedīcijas uz muižām, Krievijā mācījāmies restaurācijas pamatlietas. 1971. gadā Bauskas muzeja direktoram Laimonim Liepam Maskavā izdevās panākt, ka Rundāles pilij tika piešķirts pirmās kategorijas patstāvīga muzeja statuss. Restaurācija sākās 1972. gadā, bet lūzums sabiedrības attieksmē notika 1981. gadā, kad atvērām restaurēto Balto zāli un vēl dažas telpas. Apmeklētāju plūsma 80. gadu vidū kļuva milzīga – ap 300 tūkstošiem gadā. Tā mums bija laba mācība, jo sapratām, ka ēkai ir ietilpības robežas, kas jārespektē. Rundālē mēs nevēlamies redzēt Versaļas pils neprātu, kad cilvēki, saspiedušies plecu pie pleca, telpās veido nebeidzamus sastrēgumus. Pats esmu to piedzīvojis. Mēs netiecamies pēc apmeklētāju skaita rekordiem, tomēr muzejs šajā gadā būs spējis nopelnīt divus miljonus eiro, kas gandrīz divtik pārsniedz pils budžeta valsts dotācijas daļu.

Tagad Rundāles pils muzejs ir dominante lokālajā, Latvijas un pasaules kultūrtelpā. Zinu, ka vairākums reģiona iedzīvotāju savus ciemiņus vispirms ved uz Rundāles pili. Ikviens ar to lepojas, varbūt tikai nepasaka skaļi.
– Rundāles novada un apkaimes iedzīvotāji ir cieši saistīti ar pils muzeju, kas ir lielākais darba devējs pašvaldības teritorijā. Daudzi strādā tūrisma apkalpojošajā jomā, citi ar savām biznesa iniciatīvām tajā iesaistās. Mēs uzskatām, ka vietējie cilvēki pili uztver par savas dzīves sastāvdaļu, jo tajā tiek rīkoti visi Rundāles novada svarīgākie pasākumi gan skolēniem, gan citām sabiedrības grupām, koncerti, Dārza svētki.
Tas būtu pelnīti, ja Rundāles pils tiktu ierakstīta pasaules izcilākā kultūras mantojuma sarakstā UNESCO grāmatā. Tas būs visai sarežģīts ceļš, bet pils var kalpot kā paraugs pasaulei, jo reti kur ir veikta tik rūpīga, lēna, zinātniski pamatota restaurācija. Bet pats galvenais – Rundāles pils ir viena no mākslinieciski vērtīgākajām, autentiskākajām un viengabalainākajām 18. gadsimta piļu būvēm Eiropā.

Beidzamajos gados pili apmeklē ļoti daudz tūristu no Tālajiem Austrumiem; ķīnieši, japāņi, korejieši. Turklāt Rundāles pili viņi uztver kontekstā ar Latvijas dabu. Pils, kas braucējiem pēkšņi iznirst labības lauku un pļavu vidū. Vienmēr apbrīnoju šo panorāmu, īpaši, braucot pa Jelgavas šoseju, kad rakurss ir visiespaidīgākais.
– Eiropas senās pilis ir «aprijusi» industrija, jaunie dzīvojamie rajoni – tā ir mūsdienu realitāte. Rundāles nenovērtējama priekšrocība ir pils lokalizācija neskartā ainavā. Ir bezgala svarīgi, uz kāda fona objekts projicējas! Nekur citur neesmu redzējis, ka pils atrastos druvu vidū. Rundāles novadā visi saprot, ka ainava ir aizsargājama, un neviens nav iedomājies būvēt ražotnes, kaltes vai citus neiederīgus industriālus objektus. Rundālē ir tik maģiski no labības lauka iekāpt 18. gadsimtā!
Vēl mums ir paveicies, ka 19. gadsimtā Rundāles pils bija kā aizmigusī Ērkšķrozīte – neapdzīvota, stihiski nepārbūvēta. Parkets, griesti un sienas daudz cieta no 1945. līdz 1953. gadam, kad pilī tika ierīkota graudu noliktava, taču postījumi bija atjaunojami. Vēl 60. gadu sākumā Zelta zāle oda pēc pelējuma, graudiem un pelēm. Graudu klātbūtnes acīmredzams elements bija daudzie peļu caurumi grīdā, pagrabi bija grauzēju īsta paradīze. Kad es un studiju biedrs Leopolds Kļaviņš 1964. gadā ieradāmies un apmetāmies Rundāles pilī, grāfa Zubova istabā pie mums ieradās draugs – mazs, mīlīgs pelēns, ko barojām.

IMANTS LANCMANIS

Dzimis 1941. gada 29. jūlijā.
Nacionalitāte: latvietis.
Specialitāte: mākslas vēsturnieks, gleznotājs.

Izglītība un akadēmiskā karjera:
J. Rozentāla mākslas vidusskola Rīgā (1954–1959);
glezniecības studijas Valsts mākslas akadēmijā Rīgā  (1961–1966);
Dr. art. h. c. (1997), Dr. h. c. (2009);
Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis (1992);
Baltijas Vēstures komisijas Getingenē korespondētājloceklis;
Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenais loceklis.

Darba stāžs:
Rundāles pils muzeja direktors, no 1976. gada līdz šim laikam;
Rundāles pils muzeja direktora vietnieks (1971–1975);
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāles Rundāles pils vadītājs (1966–1971);
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks (1964–1966);
Valsts mākslas akadēmijas vecākais pasniedzējs, stilu mācība (1971–1987).

Sabiedriskās organizācijas:
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Restaurācijas kvalitātes izvērtēšanas ekspertu komisijas priekšsēdētājs;
Valsts heraldikas komisijas loceklis.

Apbalvojumi:
PSRS ordenis «Goda zīme» (1981), Triju Zvaigžņu ordenis, virsnieks (1994), Francijas Nopelnu ordenis, virsnieks (2002), Vācijas Nopelnu krusts (2003), Itālijas Nopelnu ordenis, komandieris (2004), Nīderlandes Orānijas-Nasavas ordenis, virsnieks (2006), Francijas Goda leģiona ordenis, komandieris (2007) Francijas Mākslu un literatūras ordenis, kavalieris (2013), Polijas Nopelnu ordenis, virsnieks, (2018), Atzinības krusts, lielkrusta komandieris (2018).

Valodu prasme: latviešu, krievu,  franču, vācu, angļu (zināšanu līmeņa secībā).

Publikācijas:
grāmatas – «Jelgavas pils» (1979, 1986, 2006), «Liepāja no baroka līdz klasicismam» (1983), «Rundāles pils» (1994), «Mežotnes pils» (1993), «Kaucmindes muiža» (1999), «Iecavas muiža» (2001), «Garozas, Lambārtes muiža» (2001), «Svitenes, Bērsteles muiža» (2003), «Heraldika» (2007), «Libau, eine baltische Hafenstadt zwischen Barock und Klassizismus» (2007), «Rundāles pils» (2009);

katalogi – «Rundāles pils būvvēsture, 1736. – 1740. gads» (1986), «Elejas pils», divi raksti (1992), «Errnsts Johans Bīrons (1690–1990)», trīs raksti (1992), «Muiža zem ozoliem, Ungurmuiža un fon Kampenhauzenu dzimta Vidzemē», divi raksti, sastādītājs (2001), «Johann Wilhelm Krause. Tartu 2001», raksts un kataloga teksts vācu valodā, «Bertschy. Arhitekta Paula Maksa Berči un viņa dēlu devums Liepājai» (2011, 2. izd. 2015), «Herrenhäuser in Kurland, Heft. 1- 6. Hamburg,»
(2008–2013), «Rundāles pils. I daļa. Vēsture» (2015), «Rundāles pils. II daļa. Pils tuvplānā» (2018), «Dievinātā Doroteja» (2018).
Daudzi raksti par arhitektūras vēsturi, Latvijas muižām, pieminekļu aizsardzību un heraldikas jautājumiem Latvijas, Krievijas, Vācijas un Francijas zinātniskos izdevumos un presē.

Mākslinieciskās aktivitātes: grupu izstādes Rīgā 1966., 1969., 1972., 1980., 1988., 1989., 2002., 2003., 2004. gadā; Varšavā 1996. gadā; V. Purvīša balvas izstāde 2011. gadā.

Personālizstādes Rīgā: «Rīgas Galerija» (1999, 2006), Latvijas Kara muzejs (2009), Madonas muzejs (2010), Valmieras muzejs (2011), Sv. Pētera baznīca Rīgā (2016).


Ar ko jums asociējas Rundāles pils?

SOLVITA LOKA, Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas jauniešu simfoniskā orķestra «Draugi» vadītāja:
– Pirmkārt un galvenokārt – ar pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa personību. Ar to, kā viņš iestājas par kultūras mantojuma vērtību saglabāšanu, ar izcilību šo vērtību prezentēšanā. Imants Lancmanis ir kā drosmīgs un uzticams kapteinis, kas pusgadsimtu stūrē baroka mākslas «kuģi».

EDVĪNS HEGENBARTS, Bauskas Tautas teātra aktieris un režisors:
– Pils tēls man saistās ar mammas Birutas Hegenbartes stāstiem. Otrā pasaules kara laikā viņa netālu dzīvoja. Atceros arī dažādus vēstures faktus, leģendas, naksnīgas pastaigas pa pili jaunībā. Tomēr nespēju iedomāties Rundāles pils muzeju bez pirmā direktora Laimoņa Liepas. Viņš bija manu vecāku draugs,  apbrīnojams cilvēks, godavīrs visās izpausmēs.

AINA EZERGAILE, Iecavas novada Zorģu bibliotēkas vadītāja:
– Otru tik inteliģentu un harismātisku cilvēku kā Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis nepazīstu. Viņa gara spēka klātbūtne jūtama it visā. Izdzirdot radio vai televīzijā interviju ar Lancmani, es vienmēr apstājos un ieklausos. Tikpat uzmanīgi izlasu sarunas ar viņu presē. Manā vērtību skalā Lancmanis ir vispirms, tikai pēc tam seko pils mākslas un arhitektūras vērtības.

MARINA KAZANCEVA, Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Saulaines struktūrvienības muzeja krājuma glabātāja:
– Nāk prātā burvīgais rožu dārzs. Pils manī rada māju izjūtu, jo esmu dzimusi rundāliete. Ja, esot ceļojumos tālu ārpus Latvijas, dzirdu pieminam Rundāles pili, uzreiz rodas asociācijas ar mājām. Tās ir siltas un patīkamas emocijas.

Pievieno komentāru

Projekts «Kultūrvide novados»