Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Paaudžu paaudzēs skan dziesma

Mežaparka estrādē XXVI Vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma koncertā 8. jūlijā skatītāju rindās līdz ar tūkstošiem citu dziesmu draugu būs arī Vecumnieku iedzīvotāja Aldona Alenčika kopā ar mazdēlu Gustavu Batņu.  Skatuvei piekaltais skatiens dziedātāju un muzicētāju rindās meklēs savējos: mammu, meitu, māsu, tēti. Šis būs viņu paaudžu paaudzēs koptais mūzikas mīlestības apliecinājums.

Svarīgākais jautājums
«Kad mans vīrs Modris Alenčiks vai arī viņa brālis un māsas bija nolūkojuši sev dzīvesdraugus vai draudzenes, vecāku pirmais jautājums bijis: «Vai viņš prot dziedāt?» Tāda jau pirms gadu desmitiem bijusi šīs dzimtas tradīcija – dziedāt un mīlēt dziesmu. Par laimi, man šī muzikālās izpausmes joma nav sveša, mamma bija laba dziedātāja, tādēļ Alenčiku dzimtā tiku pieņemta un esmu iejutusies kā savējā,» stāsta Aldona.

Lūdzot viņai izšķetināt dzimtas muzikālo pavedienu, Aldona atklāj, ka tās ir paaudzēs ieaudzinātas alkas pēc skaistā, pēc mākslas. Senajās dienās, kad laiku «neaprija» tālrādes ekrāns vai «glāstus prasošās» viedierīces, daudzi vakara mijkrēsli izmantoja, verot vaļā dziesmu vāceli. «Tā mēs agrāk sēdējām ap galdu un dziedājām. Uzskatu, ka šī ir ģimenē ieaudzināma lieta, kuru mums izdodas uzturēt arī tagad. Sapulcējoties lielākam radu pulkam, runāšana, smiešanās tiek papildināta ar dziedāšanu. Uzrodas melodijas ar stāstu, un tas atkal paver ceļu jaunai dziesmai,» atklāj A. Alenčika.

Jānokļūst svētnīcā
Priecīga viņa ir, pieminot mazbērnus Elizabeti un Gustavu. Talantīgi, dziesmās plaukstoši, mūzikas brīnuma alku pārņemti – tādus epitetus vecmāmiņa velta saviem mazbērniem. Vienlaikus tas kalpo par garantiju dziesmas mīlestības turpinājumam.
 
Nozīmīga loma ir ne tikai dalībai koros, bet arī kolektīvu nokļūšanai uz koncertiem Mežaparka estrādē. «Šī vieta ir latviešu svētnīca. Lai arī pati vairs aktīvā koriste neesmu, Dziesmu svētkos man ir jānokļūst Mežaparka estrādē un jāieelpo tās īpašā smarža. Nevienai citai vietai Latvijā tādas nav,» izjūtas atklāj Aldona Alenčika.

Haralds Mednis nenobijās
Pirmo reizi simtgadīgo priežu ieskautajā ielokā viņa stāvēja, būdama Bauskas 1. vidusskolas kora dalībniece. Spilgtas emocijas uzjundī atmiņā Dziesmu svētku simtgades jubilejas koncerti 1973. gadā. Liktenīgs pavērsiens latviešu kora dziedāšanas vēsturē bija 1985. gada svētku noslēguma koncertam. Togad padomju funkcionāri tajā neiekļāva Jāzepa Vītola «Gaismas pili». Izskanot pēdējai koncerta dziesmai, koristi nesteidzās pamest skatuvi, viņi skandēja: «Gaismas pili! Gaismas pili!» Oficiālie svētku virsdiriģenti saskatījās, tomēr neviens nebija tik drosmīgs, lai  kāptu tribīnē un diriģētu.

Tad skatuves vienā malā vīru balsis paņēma «Kurzemīte, Dievzemīte, brīvas tautas auklētāj`» un pa kāpnēm pie diriģentu pults pacēlās Haralds Mednis. Sirmais vīrs nebija iekļauts oficiālo diriģentu pulkā, atvēlot viņam nekādo goda diriģenta statusu. Viņam nebija ne no kā jābaidās. «Tad tūkstošbalsīgais koris pakļāvās diriģenta rokas vēzienam, «Gaismas pils» pamazām pacēlās pāri priežu galotnēm. Tagad, to atceroties, varu teikt – šādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot,» atmiņās dalās A. Alenčika.

Vienkārši – patīk
Vecmāmiņu šajā brīdī papildina mazdēls Gustavs: «Es nezinu par tiem laikiem, bet par sevi varu teikt pavisam vienkārši – Rīgas Franču liceja zēnu korī esmu tāpēc, ka man patīk dziedāt.»

«Nu tu paskaties! Es te varu runāt par emocijām, paaudžu mantojumu un pienākuma apziņu, bet puika to izskaidro pavisam vienkārši – viņam patīk dziedāt. Šo teikumu man bija ļoti patīkami dzirdēt – ir dzīvots un strādāts, bērni un mazbērni audzināti pareizi. Dziesmu gēns turpinās, un man ļoti gribas ticēt, ka tas tik drīz neizzudīs nedz manā ģimenē, nedz latviešu tautā,» vecmāmiņas balsī ieskanas silta sirsnība.

Mazdēla vēstījums A. Alenčiku rosina ņemt rokās senos albumus un iegrimt dzimtas fotogrāfiju apskatā. Tur dziedoši un dejojoši skatāmi viņas vīra radi, arī pati. Bildēs redzama gan kopīga dziedāšana, gan jautrie tautas deju dejotāji. Īpašā attēlu virtenē apkopota meitas Lienes Batņas darbošanās ar kori «Via Stella». Ar mīļumu Aldona atklāj fotogrāfiju, kurā abas nu jau lielās meitas – Liene un Ieva – ir kādā Ziemassvētku dāvanu gaidīšanas brīdī. Tā mēs šos brīnumus gaidām visu mūžu – no bērniem, no mazbērniem... Gaidām, sagaidām un priecājamies, atzīst skolotāja un dziedātāja Aldona Alenčika.


20180621-1514-dziesmukoks.jpg


Pievieno komentāru

Projekts «Kultūrvide novados»