Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tradīcija nav pretrunā ar laikmetīgo amatniecību

Podnieka amats senatnē bija vīriešu privilēģija, bet tagad Bauskas apkaimē tradīciju turpina arī jaunas, uzņēmīgas sievietes. Viņām podniecība ir aizraušanās, nevis iztikas pelnīšanas veids. Tradicionālā amata entuziastu kļūst arvien vairāk.

Vienkārši virtuves trauki
Bauskas muzeja krājumā glabājas podnieku J. Miltiņa, K. Grīnberga, J. Tomariņa un J. Straumēna virtuves trauki, kas izgatavoti 20. gadsimta 30. – 40. gados. Stāsta muzeja direktore Baiba Šulce: «Visi meistari galvenokārt virpoja vienkāršus, ikdienā lietojamus mājas traukus – bļodas, šķīvjus, krūzes. Izņēmums ir Miltiņa meistardarbs – ļoti skaista krūka ar jūgendstila motīviem. Viņa darbnīca atradās Zaļajā ielā Bauskā, kur meistars gatavoja arī tolaik ļoti pieprasītos krāšņu podiņus. Trauku formas un glazūras ir atturīgas. Tie nav mākslas darbi, bet gan funkcionāli sadzīves priekšmeti. Zemgales tradicionālā keramika atšķirībā no Latgales podnieku izstrādājumiem ar izteik-smīgām formām un krāšņām glazūrām ir ļoti lakoniska.»

Podnieka amatu daudzi latgalieši manto no paaudzes paaudzē, piemēram, Ušpeļu dzimtā ar keramiku nodarbojas jau sestās paaudzes vīri. Zemgalē tā nenotiek, jo tradīcijas pārrāvums ilga vairākas desmitgades, un tikai samērā nesen podniecība sāka atdzimt. Par dažādu paaudžu keramiķiem ir uzrakstītas vairākas grāmatas, taču podniecības vēsturi Latvijas reģionos neviens nav padziļināti pētījis. Beidzot šo darbu ir nolēmis paveikt Salacgrīvas mūzikas un mākslas skolas direktors, profesionāls keramiķis Imants Klīdzējs. To pavēstīja viņa draugs podnieks Leonīds Kupčs, kurš dzīvo un strādā Vecumnieku novada Misā.

Meistars būvē cepļus
Senā amata atjaunošanas iniciators Bauskā un apkārtnē ir pazīstamais Latgales keramikas vecmeistars Evalds Vasilevskis. Pirmo māla apdedzināšanas cepli pēc priestera Andreja Mediņa lūguma viņš uzbūvēja Bruknas muižā, kur darbojas atkarību dziedināšanas kopiena. Vienlaikus tika iekārtota keramikas darbnīca, nopirktas virpas un citi darba piederumi. Jau vairāk nekā 15 gadus Bruknā ik vasaru notiek keramikas plenēri, ko apmeklē interesenti no visas Latvijas – mākslinieki, studenti un cilvēki bez iepriekšējām prasmēm māla veidošanā.

Vēlāk Evalds uzbūvēja cepli Rundāles novada Baltajā mājā – Ikertu ģimenes īpašumā, bet pirms dažiem gadiem Krasta ielā Bauskā. Arī Kurzemē un Vidzemē darbojas vairāki vecmeistara ierīkotie cepļi. Evalds Vasilevskis palīdzēja mācekļiem un sekotājiem apgūt arī tā dēvētās melnās keramikas tehnoloģiju. Sava skolotāja idejas Rundāles novadā veiksmīgi īsteno grafiķe un restauratore Laura Matilde Ikerte kopā ar saviem draugiem, kolēģiem un domubiedriem. Rundāles Baltajā mājā no 11. līdz 17. jūnijam notiks jau septītais Lauras Matildes organizētais keramikas plenērs.

Vecāki iedrošina un palīdz
Par savu pirmo māla veidošanas skolotāju Laura Matilde uzskata kādreizējo Bauskas mākslas skolas pedagoģi Veldu Mizišu. Vēlāk viņa iepazinās ar Tiju Bušmani, kura Bauskas bērnu un jauniešu centrā vadīja keramikas pulciņu. Laura Matilde ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu (tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) un Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot apģērbu dizaineres un grafiķes kvalifikāciju, taču sapnis par podniecību jo-projām bija aktuāls.

Māksliniece atceras: «Pirmo reizi aizbraucu uz Bruknas keramikas plenēru 2007. gada vasarā. Par klasisko podniecību man nebija priekšstata. Ievēroju, ka visi dalībnieki ar ārkārtīgu cieņu izturas pret plenēra vadītāju Evaldu Vasilevski, tver katru viņa vārdu. Meistara autoritāte bija neapstrīdama. Grupā darbojās gan iesācēji, gan vairāki Evalda mācekļi. Visi aizrāvās ar melno keramiku. Man nebija ne jausmas, kas tā ir, jo nedaudz pārzināju tikai glazētās keramikas metodi. Mājās biju redzējusi dažus melnus traukus – vecāku atvestos suvenīrus no Gruzijas un Lietuvas.

Bruknas plenērā daudzi traukus nevis virpoja, bet gan veidoja ar rokām – tas mani aizrāva un izraisīja noturīgu interesi. Tad kopā ar mammu un tēti nolēmām aizbraukt uz cepļa atvēršanu pie Evalda Vasilevska Latgalē. Pēc mammas ierosmes 2010. gadā uzrakstījām projektu par tautas amatu darbnīcas izveidi Baltajā mājā, saņēmām Eiropas Savienības fondu finansējumu. Par cepļa būvniecību mūsmāju pagalmā tētis vienojās ar Evaldu.

Pirmo keramikas plenēru, saņemot atbalstu arī no Rundāles novada pašvaldības, Ikertu ģimenes mājā sarīkoju jau nākamajā vasarā. Tajā piedalījās 45 dalībnieki, pārstāvot visas paaudzes. Tagad nekāda reklāma Rundāles keramikas plenēram nav vajadzīga. Interesenti ierodas no malu malām, bet vairāki baušķenieki un rundālieši plenēram palikuši uzticīgi kopš pirmās reizes.»

Sasniegumi un jauni mērķi
Laura Matilde spriež, ka vislielākos panākumus keramikā ir guvis tēvs Aivars Ikerts. Viņš darbojas tik klusi un nemanāmi, ka reizēm pat mājinieki nenojauš. Māla veidošanai Aivars velta visu brīvo laiku. Viņš ir izgatavojis lieliskus melno trauku komplektus. Svētkos Baltās mājas kafejnīcā ēdienus servē Aivara traukos. Ikdienā to nepraktizē, jo māla bļodas un šķīvji ir ļoti smagi, viesmīlēm tos grūti pārnēsāt.

Plenēra aizrautīgi dalībnieki ir rundāliete Ieva Brašmane un viņas mazbērni, žurnālistes Ilzes Klaperes ģimene, rundāliete Aija Straume, Lauras Matildes draudzene un uzticama palīdze cepļa kurināšanā Linda Romanovska. Ļoti neparastus, personalizētus cukurtraukus ar dzīvnieku galviņu skulpturāliem atveidojumiem savulaik gatavoja pusaudze Rasa Putniņa, bet Iecavas meitene
Estere Stepanoviča-Monkeviča pārsteidza ar virtuozitāti, veidojot lielizmēra šķīvjus. Savukārt Lauras Matildes meita Aurēlija, kurai jau ir 16 gadu, ar trauku veidošanu nodarbojas kopš piecu gadu vecuma.

Vairākkārt plenērā ir piedalījusies Aija Straume. Viņas ģimene pirms vairākiem gadiem no Rīgas pārcēlās uz Rundāles novadu, kur atjaunoja vecu māju. Aija atklāj: «Gribu atsvaidzināt prasmes, tādēļ 11. jūnijā došos uz keramikas darbnīcu Baltajā mājā. Plenērā gribu iemācīties veidot lielas bļodas. Māla veidošana, apžāvēto trauku pulēšana ir neizsakāmi radošs un patīkams process.»

Bez slēptiem nodomiem
Amatniecības tradīciju popularizētāju grupai reizēm pievienojas keramikas meistare Laima Grigone. Viņa dzīvo Svitenes pagastā. Jaunā māksliniece ir zīmola «Laima Ceramics» vadītāja un savas 2013. gadā atvērtās keramikas darbnīcas īpašniece. Viņa ir absolvējusi Falmutas Universitātes (Anglija) bakalaura studiju programmu mūsdienu amatniecībā. Apguvusi keramikas, stikla, koka, metāla un citu materiālu apstrādes tehnoloģijas. Augstāk par lietu funkcionalitāti universitātē tika vērtētas mākslinieku idejas. Tās izpaužas arī Laimas neparastajos, modernajai amatniecībai raksturīgajos darbos. Viņas iemīļotākais materiāls ir porcelāns. Pērn ap 60% savā darbnīcā izgatavoto priekšmetu māksliniece pārdeva ārzemēs, klientus atrodot tīmekļa vietnēs.

Laura Matilde Ikerte atzīst: «Mums ar Laimu izveidojusies patīkama komunikācija bez slēptiem nodomiem un konkurences. Pēdējo cepli Baltajā mājā pirms dažām nedēļām mēs kurinājām kopā – es, draudzene Linda, Laima, viņas asistente Baiba un Kristīne Selane. Process prasa daudz fiziska spēka un izveicības, gan ievietojot traukus krāsnī, gan aizmūrējot cepļa muti. Ar visu lieliski tikām galā. Dažreiz aizbraucu pie Laimas, lai mācītos strādāt ar keramikas kājminamo virpu, bet viņa izmēģina melnās keramikas tehnoloģiju. Viena otru iedvesmojam dažādām aktivitātēm.»

Vienatnē meža vidū
Podnieks Leonīds Kupčs jau 30 gadus strādā vienatnē. Viņa māja un darbnīca atrodas mežā netālu no Misas ciema. Amatu iemācījies, vērojot sievas – profesionālas keramiķes Tiklas Kupčas – darbošanos.

Leonīds ir atklāts: «Reiz ar sievu izraisījās konflikts augstās mākslas un amatniecības dēļ. Nolēmu viņas darbā vairs neiejaukties ar saviem spriedumiem un komentāriem. Sākumā māls man nepatika – tāds glums, līp pie rokām. Kad sieviņa atstāja šo pasauli, paliku viens ar virpām, instrumentiem, cepli. Mana vienīgā izeja bija turpināt Tiklas iesākto nu jau citā – amatieriskā izpildījumā. Podniecība jau sen ir mans dzīvesveids. Strādāju, galvu nepacēlis. Mālus mīcīt nav viegli, arī cilāt smagos traukus, saiņot vešanai uz tirdziņiem. Nākamgad man paliks 80 gadu. Pats brīnos, jo nemaz nejūtos kā večuks. Spēka vēl ir diezgan. Tā kā man nav neviena palīga vai mācekļa, dažus procesus cenšos racionalizēt.

Vairs nekurinu lielo malkas cepli. Pārāk daudz cilāšanas un staipīšanas, turklāt apdedzināšana ilgst apmēram 26 stundas. Tagad izmantoju elektrisko krāsniņu ar temperatūras 12 režīmiem. Podniecība man ļoti patīk. Nespēju izteikt baudu, ko izjūtu, izceļot no krāsns krūzes un bļodas. Skaistās runas par amatniecības tradīciju saglabāšanu ir viens, bet realitāte – kas cits. Latvijā katrs kuļas, kā māk.»

Tiklas un Leonīda amata tradīciju mantotāji ir dēli. Jānis Kupčs Tallinas Mākslas institūtā beidza Keramikas nodaļu, pēc tam – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Viņš dzīvo Ventspilī, rīko gleznu personālizstādes, bet keramiku gan neeksponē. Mākslinieks ir arī otrs dēls Ludis Kupčs, bet meita Liene – biznesa sieviete.


UZZIŅAI

Populārākie amatniecības tirdziņi Rīgā

Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgus jūnijā.

Līgo tirgus Doma laukumā.

Ziemassvētku tirgus Līvu laukumā un Doma laukumā.

Kalnciema kvartāla tirdziņš.

Dziesmu svētku nedēļas tirgus Vērmanes dārzā.

Rīgas svētku tirdziņš Spīķeru kvartālā.

Tirdzniecības vietas ir jāpērk visos tirgos. Šogad katram amatniekam par vietu Vērmanes dārzā (8 dienas) jāmaksā 500 eiro.

Melnā keramika

Ekoloģiska metode, kurā neizmanto ķīmiskas glazūras.

Trauku apdedzināšanai melnās keramikas ceplī ir nepieciešama 1000 grādu temperatūra. Degšanas procesā, lai priekšmeti iegūtu melni matētu toni, ir jāpārtrauc skābekļa piegāde, ar māliem aizmūrējot cepļa atveri.

Apdedzināšanas cikls, sākot no trauku ievietošanas ceplī līdz izņemšanai, ilgst trīs dienas.

Pievieno komentāru

Projekts «Kultūrvide novados»