Bauskas rajona vēsture
Senvēsture
Pirms aptuveni 13 tūkstošiem gadu no apvidus, kur pašlaik atrodas Bauskas pilsēta un rajons, atkāpās ledājs un izveidojās tagadējais upju tīkls. Tomēr Mūsas un Mēmeles gultnes toreiz bija daudz platākas, par ko liecina upju senkrastu ieplakas. Arī Lielupe tolaik bija daudz platāka un tās tecējums izbeidzās nedaudz lejpus tagadējai Mežotnei, kur tā ietecēja Baltijas ledus ezerā.
Pirmie iedzīvotāji šajā apvidū bija ziemeļbriežu mednieki, kas, sekojot medījumam, ienāca no tagadējās Lietuvas teritorijas. Krama senlietu atradumi Rundāles pagasta Ziedoņu parkā, Lielupes kreisajā krastā, liecina, ka tur, iespējams, bijusi seno mednieku un zvejnieku apmetnes vieta. Senvēstures pētnieki šo priekšmetu lietošanu attiecina uz laiku no 8500. līdz 7600. gadam pr. Kr. Daži tā laika priekšmeti atrasti arī citviet rajona teritorijā.
Par senajiem iedzīvotājiem akmens, bronzas un dzelzs laikmetā liecina daudzās apmetnes un kapulauki.
No Upmales zemes līdz Livonijas ordenim
Laikā līdz 13. gadsimtam mūsu rajona teritoriju apdzīvoja zemgaļu cilts pārstāvji. Blīvi apdzīvota bija teritorijas rietumu un dienvidu daļa, bet ziemeļu un austrumu malā atradās lieli neapdzīvoti mežu masīvi.
13. gadsimtā šī teritorija piederēja pie Upmales zemes, kuras administratīvais centrs atradās Mežotnē. Arī pēc šī novada iedzīvotāju pakļaušanas un kristīšanas Mežotne saglabāja administratīvā centra statusu. Pēc 13. un 14. gs. ilgstošajiem kariem šī teritorija bija mazapdzīvota. Tālab 15. gs. vidū, kad sāka būvēt Bauskas pili, šeit Livonijas ordenis ieveda Novgorodas kņazistē sagūstītos votus (somugru tautas piederīgos), kurus vietējie iesauca par krieviņiem. Tos nometināja plašā teritorijā - no Bauskas līdz Jaunsaulei, Bārbelei un Stelpei.
Bauskas pils tika celta kā Livonijas ordeņa robežcietoksnis cīņām pret Lietuvu, tajā uzturējās fogts un vairāki ordeņbrāļi. Turpmāk Bauska bija plašas apkārtnes administratīvais un tirdzniecības centrs. Blakus cietoksnim izveidojās pilsētveida apmetne, ko dēvēja par Vairogmiestu.
Kurzemes hercogiste
1561. gadā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste. Pirmais hercogs Gothards Ketlers bieži vien ar savu galmu apmetās Bauskas pilī. Līdz ar to var uzskatīt, ka hercogistes galvaspilsēta tobrīd atradās Bauskā.
1584. gadā Gothards Ketlers pavēlēja likvidēt Vairogmiesta apbūvi un jaunu vietu ierādīja tagadējās vecpilsētas vietā. Ielu plānojums vecajā Bauskas daļā joprojām ir saglabājies no 16. un 17. gs. mijas.
16. gs. beigās tika uzcelta arī Bauskas pils jaunā daļa, tajā vairākkārt notika Kurzemes un Zemgales hercogistes landtāgi.
Zīmogs dod pilsētas statusu
1609. gadā hercogs Frīdrihs Bauskai dāvināja zīmogu ar lauvas attēlu, tālab šo gadu uzskata par oficiālu pilsētas statusa piešķiršanu. Bauskas Rātsnams līdz pat 1740. gadam bija otrs lielākais Latvijā.
Hercogistes laikā uzplauka Iecavas, Skaistkalnes un Vecumnieku miests. Vecumniekos un tuvējā Dzelzāmurā hercoga Jēkaba laikā kausēja dzelzi, izgatavoja dažādus dzelzs priekšmetus, pat lielgabalus. Daudzas manufaktūras tolaik bija arī Mežotnē. Skaistkalne attīstījās kā plaši pazīstamu gadatirgu vieta un kā galvenais katoļu ticības centrs Zemgalē.
Pamatakmens Rundāles pilij
17. un 18. gs. kari smagi izpostīja novada rosīgo saimniecisko dzīvi, šeit postīja un laupīja zviedru, poļu un krievu karapulki. 1706. gadā krievu karaspēks atkāpjoties uzspridzināja Bauskas pili, turpmāk to vairs neatjaunoja. Ziemeļu kara gados izcēlās Lielais mēris, kas paņēma sev līdzi aptuveni pusi Bauskas pilsētas iedzīvotāju dzīvības.
1736. gadā, hercoga Ernsta Johana Bīrona valdīšanas laikā, tika iemūrēts pamatakmens topošajai Latvijas baroka pērlei - Rundāles pilij.
Kurzemes un Zemgales hercogistes administratīvajā iedalījumā tagadējā Bauskas rajona teritorija ietilpa Jelgavas virspilskunga iecirknī. Zemāks statuss bija Bauskas pilskungam.
1795. gadā hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai, turpmāk šeit kā administratīva vienība izveidojās Bauskas apriņķis. Tas bija plašāks par tagadējo rajona teritoriju.
Napoleona karu laikmeta lielākā kauja Latvijas teritorijā notika Iecavā 1812. gadā, kur prūšu korpusa vienības sakāva krievu karaspēku.
19. gs. vidū Bauskas pilsētā aptuveni puse no visiem iedzīvotājiem bija ebreji, daudz viņu bija arī miestos, it īpaši - Skaistkalnē. 19. gs. otrajā pusē izveidojās daudzas modernas fabrikas - Lohdinga alus brūzis Bauskā, spirta rūpnīca Iecavā, Mežotnes ķieģeļu ceplis un citi mazāki uzņēmumi.
Pirmais pasaules karš un brīvības cīņas
20. gs. sākumā šeit risinājās ar 1905. gada revolūciju saistīta vardarbība, tai drīz sekoja daudz asiņaināki un postošāki Pirmā pasaules kara notikumi. Par tiem joprojām liecina daudzās kritušo karavīru kapavietas mūsu rajona teritorijā.
Pēc Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī sākās Brīvības cīņas. 1919. gada pavasarī šo teritoriju nācās atbrīvot no lieliniekiem, bet rudenī - no bermontiešiem.
Apriņķa teritorijas veidošanās
Pirmajos pēckara gados mainījās apriņķa teritorija. No Lietuvas tika pievienots Budbergas pagasts, daļa teritorijas nonāca arī toreizējo Ceraukstes, Bornsmindes un Rundāles pagastu pārziņā. Savukārt apriņķa ZA daļa, kas sniedzās līdz Daugavai (tagadējā Baldone, Daugmale un Tome), tika pievienota Rīgas apriņķim.
1920. - 1930. gados Bauskas apriņķī ietilpa Bauskas pilsēta un 20 pagastu: Bauskas, Bārbeles, Bruknas, Ceraukstes, Codes, Iecavas, Īslīces (Bornsmindes), Jaunsaules, Kurmenes, Mežotnes, Misas, Panemunes (Budbergas), Rundāles, Skaistkalnes (Šēnbergas), Stelpes, Svitenes, Taurkalnes (Valles), Vecumnieku (Vecmuižas), Vecsaules un Zālītes (Grienvaldes).
Uzplaukumu pārtrauc okupācija
Tolaik lieli rūpniecības uzņēmumi apriņķa teritorijā netika celti, lielākā daļa lauku iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību. No sabiedriskām ēkām visvairāk tika celtas un paplašinātas skolas, kā arī tautas nami.
Rosīgo attīstību un dzīves līmeņa izaugsmi pārtrauca padomju okupācija 1940. gadā un Otrā pasaules kara cīņas. Šo notikumu dēļ faktiski izzuda divas tradicionālās minoritātes - vācieši un ebreji. Vācieši repatriējās, bet ebrejus iznīcināja vācu okupanti.
1944. gada vasarā pusotru mēnesi apriņķa teritoriju sadalīja frontes līnija, kas gāja pa Mēmeles-Mūsas-Lielupes līniju. Smagās cīņas tika pilnīgi vai daļēji nopostīta aptuveni trešdaļa Bauskas pilsētas ēku. Pilsētas un apriņķa teritorijas aizstāvēšanā kopā ar vācu karaspēku piedalījās vairākas latviešu karavīru vienības, tostarp Bauskas brīvprātīgo bataljons. Arī Otrais pasaules karš atstāja daudzas kritušo karavīru atdusas vietas visā apriņķa teritorijā.
Vēl daudzus gadus pēc karadarbības izbeigšanās frontē gandrīz katrā pagastā notika nacionālo partizānu cīņa pret okupācijas varu. Visintensīvākās tās bija Lietuvas pierobežā (ar lietuviešu mežabrāļu līdzdalību) un mežainākajos apriņķa Z un A daļas pagastos. Bauskas pilsētā un dažos pagastos pastāvēja vairākas jauniešu nacionālās pretošanās kustības organizācijas.
1941. gada 14. jūnijā, 1949. gada 25. martā un daudzās mazākās akcijās tika arestēti un izvesti vairāki tūkstoši apriņķa iedzīvotāju.
Teritoriālās reformas
Padomju okupācijas gados notika vairākas administratīvi teritoriālas reformas. Jau 1945. gadā 20 pagastu teritorijās izveidoja 51 ciema padomi, bet 1949. gadā likvidēja pagastus un apriņķus. Izveidojot Bauskas rajonu, no tā teritorijas atdalīja:
- Misas, Stelpes, Vecumnieku, Iecavas un Zālītes bijušo pagastu teritoriju un pievienoja Baldones rajonam;
- kādreizējo Svitenes pagasta teritoriju un pievienoja Elejas rajonam;
- bijušo Kurmenes un Taurkalnes pagastu teritorijas, ko pievienoja Jaunjelgavas rajonam.
Vēlāk Bauskas rajons atguva iepriekšminētās teritorijas, izņemot kādreizējo Kurmenes un Taurkalnes pagastu teritoriju.
Okupācijas laikā tika likvidēts privātīpašums uz zemi un ražošanas līdzekļiem, veikta piespiedu kolektivizācija, kas radikāli pārmainīja lauku ainavu. Viensētas tika pamestas, iedzīvotāji pārcēlās uz kolektīvo saimniecību un padomju saimniecību centros izbūvētiem ciematiem. Lielākajās apdzīvotajās vietās mainījās iedzīvotāju nacionālais sastāvs - samazinājās latviešu īpatsvars, bet pieauga no citām PSRS teritorijām iebraukušo cittautiešu daudzums. Uzbūvēja vairākus jaunus rūpniecības uzņēmumus, kas lielākoties strādāja ar vietējām izejvielām. Rajona teritorijā bija izvietotas vairākas PSRS karaspēka bāzes.
Laikmetu maiņa
Atmodas gados rajonā izveidojās visu uz Latvijas neatkarības atgūšanu vērsto nevalstisko organizāciju nodaļas. 1989. gada 23. augustā uz automaģistrāles, kas šķērso Bauskas rajonu, sadodoties rokās, notika visu triju Baltijas republiku tautas fronšu rīkotā Baltijas ceļa akcija.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā tika atjaunotas bijušo īpašnieku tiesības, daudzi padomju laika uzņēmumi bankrotēja vai tika privatizēti. Ražošanas pārstrukturēšanas laikā notika ekonomikas lejupslīde, kas turpinājās daudzus gadus. Valdības iecerētā administratīvi teritoriālā reforma ievilkusies jau ilgāk par desmit gadiem. Pēdējos gados redzams celtniecības bums, sakopto vietiņu kļūst arvien vairāk. Arī ražošana ir atguvusies no 1990. gadu krīzes.
Vēsturnieks Raitis Ābelnieks
