Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Iecavnieki tiekas ar «Helsinki 86» dalībniekiem 2

Iecavas novada dienas centrā «Iecavnīca» 19. maijā notika piemiņas pasākums veltīts grupas «Helsinki – 86» atcerei un pretošanās kustībai Latvijā pagājušā gadsimta 70. un 80. gados.

Uz tikšanos ar iecavniekiem bija ieradušies Lidija Doroņina-Lasmane, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece, Jānis Rožkalns, Latvijas Demokrātiskās jaunatnes komitejas aktīvs dalībnieks, un Konstantīns Pupurs, cilvēktiesību aizstāvības grupas «Helsinki-86» aktīvists. Daudz kas no viņu teiktā un paustā diemžēl vēl aizvien ir aktuāls un liek domāt par mūsdienu Latvijas problēmām.

L. Doroņina-Lasmane priecājās, ka sarīkojumu organizē jaunietis Maksims Krutikovs: «Iepriecina, ka jaunieši turpina mūsu iesākto.» Pats galvenais savulaik bijis sagaidīt Latvijas neatkarību. «No maniem 90 gadiem piecdesmit esmu pavadījusi nebrīvē. Es piedzimu brīvā valstī un biju ļoti laimīga, kad tā atguva brīvību. Lai arī Latvijai ir daudz trūkumu, galvenais, ka tā ir brīva. Un mums pašiem jācenšas veidot to labāku,» sacīja L. Doroņina-Lasmane.

Pretošanās kustības dalībnieku dzīves gājumā un nervozajās ikdienas gaitās klausītājus ieveda J. Rožkalns. Viņš uzsvēra, ka savulaik astoņus gadus spējis veiksmīgi darboties pret tā laika labāko slepeno dienestu – PSRS Valsts drošības komiteju. Pretošanās kustības dalībniekiem izdevās uz ārzemēm nosūtīt materiālus, kas vēstīja par notiekošo Padomju Savienībā, kā arī iegūt un izplatīt informāciju par pretošanos tepat Latvijā.

«Loģiski domājot, no vienas puses, – vai bija vērts riskēt ar savu dzīvi, lai uzšūtu Latvijas karogu? No otras puses, tie latvieši, kas ieraudzīja šos karogus publiskās vietās, sajuta milzu saviļņojumu, un tas bija to vērts,» pauda J. Rožkalns.

Pretošanās kustības dalībnieki uzsvēra, ka viņi ir pret tā dēvēto čekas maisu publicēšanu. «Tā ir vēl viena provokācija pret mūsu tautu. Kartotēkas publicēšana patiesībā nozīmētu risināt problēmu no otra gala. Čeka bija pakļauta komunistiskajai partijai, kuras arhīvus vēl aizvien neviens nav aizticis. Tos vajadzētu izpētīt pirmos,» uzsvēra J. Rožkalns. Viņš kopā ar L. Doroņinu-Lasmani uzsvēra, ka attiecības ar čeku nebija tik vienkāršas, kā varētu likties.

Sarakstos ir ne viens vien neatkarības kustības dalībnieks, kuram nācās parakstīt šo piekrišanu, lai viņu uzreiz nearestētu. Piemēram, kā aģents bija reģistrēts jau aizsaulē aizgājušais Juris Ziemelis no Vecumnieku novada Bārbeles. «Iepazinu viņu 1987. gadā. Ļoti spēcīga personība, labs orators ar labām idejām,» atceras J. Rožkalns. Pazīstamo neatkarības cīnītāju savulaik piespieda reģistrēties kā čekas aģentu.

Viesi iepazīstināja atnākušos ar padomju laikā publicētajiem materiāliem. Tie uzrunā arī mūsdienās. «Līdzatbildīgs ir ikviens no mums, jo esam bijuši gļēvi, bailīgi un neuzņēmīgi prasīt tiesību ievērošanu,» teikts savulaik izplatītajās lapiņās.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

patriots

Tas ir ļoti svarīgi, ka mums stāsta tik svarīgas lietas un iedvesmo aizstāvēt savu Latviju arī šodien.
Mēs neviens par to gandrīz neko nebijām dzirdējuši.
Un liels paldies Maksimam Krutikovam, kas mūs visus tur saaicināja un vēl pacienāja ar kafijas galdu!!

pirms 4 gadiem, 2015.05.20 22:25

koks

un kā tad garšoja galds?
Maksimam vajadzētu mācīties un iegūt pamatizglītību, lai būtībā labas lietas nenodevalvētu.

pirms 4 gadiem, 2015.05.21 08:10

Vietējās ziņas