Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Iedvesmo atmiņas par pašu patriotiem

Tautfrontiešu apvienības izveidošana Iecavā mudinājusi novada ļaudis atcerēties pašu cilvēku lomu Atmodas notikumos.

Sagaidot 25. gadadienu, kopš Augstākajā Padomē pieņemta deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», par Zorģu cil-vēku atmiņās leģendāru personu – nelokāmu nācijas patrioti Zelmu Folkmani – «Bauskas Dzīvei» pastāstīja Anita Latviete, Rasma Kubliņa un bibliotekāre Aina Ezergaile.

Zelmas tante, kā viņu joprojām dēvē laikabiedres, bija īsts «Ulmaņlaika cilvēks». Dzimusi 1923. gadā, viņa pabeidza pamatskolu ar sešām klasēm un kļuva par mājkalpotāju, kā pati vēlāk teikusi, – pie ļoti labiem saimniekiem. «Viņa nevarēja ciest padomju varu, bija liela nacionāliste, kaut pašas ģimene nebija represēta,» atminas Anita, «neatkarības atjaunošana Zelmai bija mūža dārgākā balva. Taču viņa nebaidījās nosaukt īstajos vārdos tos, kuri 90. gados tika «pie siles». Viņa necieta negodīgumu, raušanu, melus, nebaidījās iebilst ne «krievu laika», ne mūsu pašu varas pārstāvjiem, ja tie rīkojās nepareizi.»

Zelma bija īsts kultūras cilvēks, visu mūžu dzejoja, pati labprāt dzejoļus lasīja, dziedāja ciemata ansamblī, bija kompānijas dvēsele, stāsta Rasma. Aina piebilst – Zelma bijusi neatsverams palīgs viņai kā jaunai bibliotekārei, aizvietojusi vajadzības gadījumā, devusi padomus par literatūru, jo lasīja visas pieejamās grāmatas un periodiku. «Man Zelma bija dvēseles un gara skolotāja, pavēra citādu skatu uz dzīvi,» saka bibliotekāre. Zelmas tante bijusi ļoti godīga, kārtīga – darbnīcās neļāva vīriem smēķēt, mest zemē atkritumus. Bija tādi, kas Zelmu nesaprata, taču viņai bija stingrs domubiedrs – līdzīgs «Ulmaņlaika» cilvēks Jānis Gruntmanis. Kaut pati pēc gadu desmitu darba Imanta Sudmaļa kolhoza noliktavā un darbnīcās nebija sakrājusi lielu turību, no sirds palīdzēja katram, kam bija grūti, stāsta sievas.

Zorģu bibliotēkā sakrāta mape ar Zelmas mūža gājuma aprakstu un dzejoļiem pašas rokrakstā – ļoti izjustiem, krāšņā valodā. Anita teic – tā ir vērtīga dzīvās vēstures liecību daļa no Atmodas laika, arī viņa pati pieraksta tā laika atmiņas, lai nodotu saglabāšanai. Aina atgādina, ka Zelma ļoti lepojusies ar māsasdēla Uģa Rozes panākumiem, reiz abas bijušas koncertā Bauskā, kas sirmo kundzi ļoti aizkustinājis.

Zelmas tantes pagalmā jau 80. gadu beigās slējās masts ar Latvijas valsts karogu. «Viņai nebija bail,» saka Anita. «Kad devāmies uz «Baltijas ceļu», Zelma ar karogu gāja pa priekšu, es ar savu ģimeni – nopakaļ. Dažs lūrēja aiz krūmiem, cits – gar gardīnēm, bet mēs jau bijām sakūruši ceļmalā ugunskuru un palīdzējām iejusties atbraukušajiem liepājniekiem. Zelmas piemērs iedvesmoja, kad manu dēlu pēdējos padomju gados izņēma no pirmā kursa universitātē un aizsūtīja dienēt uz Krasnojarsku, kur savulaik gāja bojā viņa vectēvs Jēkabs – aizsargs. Dēlam pēc atgriešanās bija jāārstējas, taču tagad viss ir labi. Abas ar meitu Atmodas laikā devāmies uz visām manifestācijām un piketiem Rīgā, jo Zelmas iespaidā vairs nebaidījāmies.»

Zelma Folkmane aizgāja mūžībā 2003. gadā, dažus mēnešus pēc 80 gadu jubilejas. Līdzcilvēki viņai sarīkoja krāšņu izvadīšanu – zārku nesa un godasardzē stāvēja zemessargi formās un baltos cimdos, uz mūža mājas klāja Latvijas karogu, pagodināja aizgājēju ar atvadu zalvi. «Tās bija bēres, ko Zelma bija gribējusi un pelnījusi,» saka Rasma, «viņa bija īsta Latvijas patriote, no kuras var mācīties katrs.» Ceļmalā gar Z. Folkmanes kādreizējo sētu stiepjas bērzu rinda, ko Atmodas laikā viņa stādīja kopā ar Zorģu jauniešiem, kas tagad jau ir ap 50 gadus veci. Paaudžu atmiņai un piemiņai, noteic Anita.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas