Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rundālieši pulcējas vietējo ļaužu atmiņu saietā 1

Kādreizējie kopsaimniecību darbinieki 30. janvārī Rundāles novada domes jaunajā zālē tikās atmiņu cikla pirmajā sarīkojumā «Sovhoznieku/kolhoznieku stāsti».

Pilsrundālē piektdien sanāca bijušie kolhoznieki un sovhoznieki – dzirnupieši un rundālieši, kopā ap 30 cilvēkiem. Kā jau pieņemts latviešiem – vislabākās sarunas notiek pie klāta galda uz ērta krēsla un ar labu kaimiņu blakus. Galds tika klāts kā padomju laikos: sārti āboli, smaržīgi mandarīni, konservējumi, ķilavmaizes, mājas siers, kotletes un karbonādes, konfektes un cepumi.

Kā uzziņas materiālu organizatores izmantoja rundālietes Mairitas Krūmiņas savulaik savākto un apkopoto vēsturisko krājumu un pierakstus par padomju saimniecību veidošanos šajā pagastā. No M. Krūmiņas piezīmēm: «1949. gada 15. aprīlī nodibina Rundāles pagasta mazos kolhozus: «Klints» ar kantori Vīndedžos, priekšsēdētājs Jānis Egle; «Dzirnupe» ar kantori Radziņos, priekšsēdētājs Jānis Dreimanis; «Rundāle» – kantoris Baļčos, priekšsēdētājs Jānis Svīķis. Šie kolhozi pastāvēja īsu brīdi, jo tika apvienoti, izveidojot kolhozu «Rundāle», kam kantoris bija Pilsrundāles ciema Mazrundālē, priekšsēdētājs Jānis Svīķis. Kolhoza kantoris atradās vienā ēkā ar ciema padomi. Kolhozs pastāvēja deviņus gadus, tad vajadzēja mainīt vārdu, atkal deva nosaukumu «Dzirnupe», šis pastāvēja līdz 1974. gada 1. aprīlim, bet tad kolhozu pievienoja sovhozam, tika izveidota padomju saimniecība (sovhozs) «Rundāle». Cilvēkiem nepatika sovhoza kārtība, daudzi aizgāja, izvēloties blakus kolhozus.»

Rundālietes Mairitas Krūmiņas informāciju atmiņu vakarā apstiprināja Gunārs Šēnbergs, kurš saimniecībā «Dzirnupe» bija galvenais agronoms, bet ap 1971./72. gadu pārgāja darbā uz rajona Lauksaimniecības pārvaldi. Viņam bija tikai viena iebilde – pret «Dzirnupes» priekšsēdētāju, jo, viņaprāt, tas bija Jāzeps Paškevics.

G. Šēnbergs dalījās atmiņās: «Es nāku no Kurzemes, 1951. gadā beidzu Kazdangas lauksaimniecības skolu, un mani nosūtīja uz Bauskas rajonu. Atceros, ka no Elejas ar bānīti braucu uz Bausku cauri līdzenumam, un mana pirmā doma bija – ko dara sievietes, kas strādā uz lauka, ja ievajagas «pa darīšanām»? Es nācu no pakalnu puses. Braucu tālāk, skatos – pils! Jautāju bānītī cilvēkiem: «Kas tā par pili?» «Rundāles pils,» saņēmu atbildi. Kad nonācu galā, tad man piedāvāja darbu divos kolhozos: «Sarkanajā karogā» un «Rundālē». Es izvēlējos otro, jo zināju, kur tas atrodas. Tad nu mana trešā doma bija – kad vajadzēs braukt atpakaļ uz mājām, zināšu, ka no Rundāles pils uz otru pusi. Tie bija smagi laiki, izpeļņa maza – pēc izstrādes dienām. Kas tas bija? Gada beigās sadalīja to, kas palika pēc visām nomaksām. No kā iztika kolhoznieks? No piemājas zemes, puse hektāra – ganības, otra puse – apstrādei. Es sāku strādāt tad, kad uzspieda strādāt ar kombainiem. Cilvēki ar tādu tehniku neprata darboties, tā lūza un juka, spītējās. Tas bija 1955. gads, un man bija jāiet armijā.»

G. Šēnbergs savu stāstījumu beidza, atceroties, kā kolhoza pensionāres no cukurbietēm ar āmuriem situšas nost piesalušo zemi.

Jeļena Koļesņikova strādājusi lopkopībā, viņa atminas: «1946. gadā atnācām uz Latviju no Pleskavas apgabala Sebežas pilsētas, jo mūsu māja nodega. Teica, lai braucam uz Latviju – tur veidojoties kolhozi, vajagot strādniekus. Sākām Ceraukstē, vēlāk pārnācām uz Rundāli. Mamma strādāja smagi, bet iztikšana bija niecīga. Mēs ar māsu gājām ubagot. Reiz mūs pieķēra direktors Konovalovs un kaunināja, lai tā būtu pēdējā reize. Nedrīkstēja pieļaut, ka padomju laikos staigā ar ubaga tarbu. Es darīju visu ko, arī teļus kopu. Tie bija tā pieradināti, ka sekoja soli solī. Mamma Rundālē nostrādāja 15 gadus. Tagad esmu palikusi viena, visi mani radiņi guļ kapu kalniņā.»

Ludmila Dučenko, aizkustināta līdz asarām, atcerējās, kā šeit nonākusi: «Mani uz šejieni no Baltkrievijas atveda vācieši. Man bija divi gadiņi, kad sākām dzīvot Mazmežotnē. Tētis strādāja lauku brigādē, vēlāk par brigadieri, kad man bija septiņi gadi, pārnācām uz Pilsrundāli. Tētis darīja visu ko, veda graudus uz Rundāles pili, jo tur tad bija noliktava. Mamma ilgi slimoja, man kā vecākajai bija jāpalīdz mājas darbos un saimniecībā, tāpēc nepabeidzu pat 7. klasi. Lauku brigādē sāku strādāt 15 gadu vecumā – maisi jāceļ, ar sekumiem jāstrādā. Bet bija jautri. No darba pārnācu nogurusi, taču, mazliet atpūtusies, āvu baltas čībiņas un devos uz balli. Rundāles saimniecībā ļoti atbalstīja pašdarbību. Mamma ar tēti spēlēja teātri un dziedāja. Es kopā ar kori skanēju pa visu rajonu. Rundāles sovhozs pirmais Bauskas rajonā nopirka autobusu, un mēs braucām uz Rosmi dziedāt.»

Arvīds Kraņevskis ieradās Rundālē, būdams jauns puisis. Sākumā strādājis par uzskaitītāju, vēlāk – par brigadieri, pēcāk aizgājis uz kādu Jelgavas kolhozu, tomēr ģimenes dēļ atgriezies. «Tad jau «Rundāle» bija ļoti liela saimniecība Latvijas mērogā. Bija grūti visu pārvaldīt, jo bija daudzpusīga saimniecība. Lopkopības produkcijas ražošana bija tūlīt aiz lielākajām saimniecībām, par to jāpateicas vietējo cilvēku darbam. Darba ražīgums, lai gan mums trūka kārtīgas tehnikas, bija ļoti labs. Fermās govis stenēja no pārēšanās. Visā manā darba mūžā bija tikai viens gadījums, kad govis nebija pabarotas. Uzminiet, kurā fermā tas bija! Tas bija «Priežpuros», kur blakus atradās slaucēju māja. Es aizgāju, pamodināju galveno slaucēju, un darbs tika paveikts. Speciālistu amata prasmes bija ļoti labas,» atminas A. Kraņevskis.

Anna Pilinoviča 1983. gadā atnāca uz saimniecību «Saulaine», pēc Mairitas Krūmiņas te pārņemot arodbiedrības darbu. Visus pārsteidza A. Pilinovičas atnestie arodbiedrības protokoli ar uzrakstu «Glabāt pastāvīgi». Stāstījumā ieskanējās arī skumja nots – pēc naktsmāju došanas kādam vīram ar dēlu saimniecības direktors, kompartijas sekretārs un brigadiere pazemojuši. Pateicoties A. Kraņevskim, kurš teicis: «Neraudi, Anna, nāc pie manis!», viņa pārcēlusies uz Rundāli. A. Pilinoviča ir viena no tiem, kas ieteica aicināt kopā ļaudis, kas var pastāstīt par padomju sovhozu un kolhozu laiku – vienu posmu Rundāles novada vēsturē.

Anna Truntika, kas kopsaimniecībā bijusi zootehniķe un tagad vietējiem zināma kā zemniece un zemeņu audzētāja, domājusi, ka viņai par kolhoza lietām ir vislielākā pieredze. Piektdien gan viņa sapratusi, ka kopā ir sanākuši daudz pieredzējušāki ļaudis. Viņa pēc vairāk nekā 20 gadiem te satika kādreizējās lopkopes, ar kurām kopā strādāts. «Es sāku strādāt Saulaines saimniecībā. Kolhoza laiks bija vienreizējs, jo visi bijām jauni. Bija balles, pasākumi, izbraucieni. Viss sliktais aizmirstas,» atminas A. Truntika.

Piecās stundās izskanēja ap 30 atmiņu stāstu, jo ikvienam bija kas sakāms par savu laiku. Katrs stāsts bija īpašs un personīgs. Bija bilžu jūra, asaras, smiekli un labi vārdi. Turpinājums noteikti sekos, jo cilvēki grib satikties un runāt. Pašlaik tiek plānots pasākums pie Annas Truntikas zemeņu laikā. Tiksimies arī Pilsrundāles bibliotēkā, kad aicināsim speciālistus un dažādu profesiju pārstāvjus.

Atmiņu cikla pirmo sarīkojumu pēc vairāku rundāliešu ierosmes organizēja Rundāles novada kultūras darba speciāliste Lilita Lauskiniece un Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane.

L. Lauskiniece gandarīti teic: «No pasākuma dalībnieku stāstiem sapratām, ka tas bijis grūts, bet interesants laiks. Tikšanās vakars bija īpašs, nebija svarīga ne tautība, ne statuss, jo atmiņas visiem bija kopīgas. Esmu ļoti pateicīga par iedzīvotāju atsaucību, par atkalsatikšanās prieku, sarunām, azartu, fotogrāfijām un brīnišķīgo tematisko galda klājumu.»

Pievieno komentāru

Komentāri 1

es

Sliņki jau nav godā ne pie vienas varas, va ne, Anna?

pirms 4 gadiem, 2015.02.02 14:14

Vietējās ziņas