Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Saulgriežus svin mežā

Mūsu novados daudzas ģimenes Ziemassvētkus un Jaungadu svin mežā, pie īstām un dzīvām eglītēm. Svinot brīvā dabā, līdzi jāņem ne vien šampanietis, bet arī cienasts meža zvēriem.Zaķiem un stirnām - burkānus un kāpostus, mums - šampanieti un piparkūkas, eglītei - sveces, svinēšanai mežā vajadzīgo uzskaita Iecavas salona «Ciku Cakas» saimniece, Zorģu iemītniece Vineta Lamberte, kuras ģimenē Jaunā gada svinēšana brīvā dabā ir ierasta lieta.Pirmajā reizē mežā devušies tāpēc, ka mājās licies garlaicīgi. Saime savākusies kupla - Vineta ar vīru Guntaru, viņas māsa Solvita ar dzīvesdraugu Ilmāru, brālēns Gints un viņa sieva Laura ar dēlu Pēteri, kā arī «opis un ome» - Olita un Aleksandrs. Turklāt egle istabā nebija nesta - tā kā žēl bijis cirst... Tad nu devušies sniegotajā mežā pie eglītes ciemos.«Pa kupenām sameklējām īsto egli, izrotājām, salikām sveces,» atminas Vineta. Zaķi un stirnas pa to burzmu jau bija aizbiedētas, zvēriem atnestie gardumi palikuši līdz nākamajai dienā. «Tās stirnas droši vien tikmēr bija mūsu dārzā, tur jau katru ziemu nāk ābolos,» smej Vineta. Pašiem šampanietis paukšķējis daudz līksmāk nekā istabā, piparkūkas pēc brišanas pa sniegu bijušas tik gardas, rotaļas ap eglīti - tik īstas, jau apnikušās dziesmas atkal tik skanīgas, un pikošanās Jaunā gada sākumā līdz slapjai mugurai dod mundrumu visam nākamajam cēlienam, pārliecināta ārā svinētāja.Mājupceļā uz meža stigām pa kārtai iemēģinājuši ragavas, un meitas Agnese un Baiba, no rīta redzot pieaugušo līksmās sejas, nolēmušas vairs ārpus mājas nesvinēt. Tā nu nākamajā gadā uzstiepuši eglīti uz dīķa ledus un visu Jaungada nakti pavadījuši, izslidojot tās pašas rotaļas, stāsta Agnese. «Balli? Nu nē!» vienā balsī saka Vineta un Agnese. Varētu pamēģināt uz kalna ar visādām izdarībām - diez kādi slēpotāji gan viņi neesot, toties uz dibena šļūkt nadzīgi, visādās ēverģēlībās varētu piedalīties. Reiz ar dejotājiem mežā pat raķetes šāvuši, aļņus biedējuši, atzīstas Vineta.Cita zorģinieku ģimene - Nudieni - arī pirms dažiem gadiem Ziemassvētkus svinējuši pie eglītes mežā. Kā stāsta ģimenes galva Jānis, lielākais prieks par ugunskuru un desiņām bijis jaunajai paaudzei, īpaši tāpēc, ka pirms tam turpat tuvumā pa balto, lai arī ne pārāk biezo sniegu savākta malciņa - zari un žagari. «Gribējām izkļūt no burzmas, parādīt bērniem, cik svētki ir skaisti klusi, ar dabisku koku šalkoņu, ugunskura sprakšķiem, dzīvu egli, krītošām sniegpārslām,» skaidro Jānis. Tad saprot, ka dāvanas nav svarīgas, īsto brīnuma izjūtu rada kopābūšana un dabas tuvums. Esot iecerēts piedzīvojumu atkārtot, iespējams, jau šogad.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas