Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Valles bibliotēkā tiekas ar poēmu autori

Vecumnieku novada Valles pagasta bibliotēkā otrdienas, 20. septembra, pievakarē ar saistošu stāstījumu par savu dzimtu, atmiņām par vecākiem un vecvecākiem, atklāsmēm par dzīvi un pašas sacerētām poēmām klātesošos ieinteresēja Vecumnieku iedzīvotāja Vēsma Petruševica.

Ikdienā viņa strādā vietējā vidusskolā par pavāri un ir arodbiedrības priekšsēdētāja; par iedzīvotāju vajadzībām iestājas, veicot novada domes deputātes pienākumus. Daudzi V. Petruševicu pazīst saistībā ar sabiedriskajām aktivitātēm un vietējo kultūras dzīvi – viņa ir amatierteātra «Vecmuiža» režisore un aktrise, senioru deju kolektīvu «Ozols» un «senValle» dalībniece. Ne visiem zināms, ka enerģiskā «putras vārītāja», kā viņa pati joko, pa retam pievēršas vārda mākslai un rada emocionālus sacerējumus.

«Es neesmu dzejniece, bet pieturzīmes salikt protu,» bezrūpīgi atklāja viešņa, uzrunājot valliešus. Skolas laikā viņa radījusi rīmes «tra-taram» ritmā, kad bija kāds apsveikums jāgatavo, taču pirmais darbs – eseja – tapa pirms aptuveni 15 gadiem. «Kauns atzīties, bet Edvarta Virzas «Straumēnus» pirmo reizi izlasīju četrdesmit gadu vecumā. Poēma prozā mani ļoti aizkustināja, ilgi raudāju, jo apjautu – ir pazudis kas tāds, kā vairs nekad nebūs... Pārlasīju šo darbu un uzrakstīju pārdomas,» atklāj V. Petruševica.

Viņa nolasīja gan «Straumēnu» iespaidā rakstīto eseju, gan citus savus darbus, ko caurvij sirsnība, mīlestība, ilgas pēc zudušā gan attieksmē, gan cilvēku attiecībās, no priekštečiem mantotās dzīves patiesības un viedums. «Manā dzimtā bijuši stipri ļaudis, kam daudz ko nācies pārciest, iespējams, arī mani tas rūdījis un stiprinājis,» teic V. Petruševica.

Dzejas pēcpusdienas baudītājus aizdomāties rosināja autores poēmas par gladiolu un cepurīti, jaunākais liroepikas sacerējums – veltījums vectēvam, kā arī vārsmās radīts apsveikums jaunlaulātajiem, izprecinot meitu. Viešņa atklāj, ka viņa rakstījusi arī «pasūtījuma dzeju» un norunāja no galvas poēmu, kas veltīta Vecumnieku tautas namam 50 gadu jubilejā. V. Petruševica likusi lietā dzejdares talantu un sacerējusi tekstu arī divām dziesmām, jo ļoti patikusi melodija, bet «īstos vārdus» nav zinājusi.

Klātesošajiem bija interesanti uzzināt, kā virknējas tēlainās un jēgpilnās rindiņas, kur autore «ņem domu» un sižetu, ko izvērst poēmās.

V. Petruševica savos darbos pauž personiskas izjūtas, emocijas, sāpes, tie atklāj viņas prasmi norišu un lietu kopsakarības saredzēt un saklausīt ar sirdi un dziļu pietāti pret latviskām un klasiskām vērtībām, dzīves patiesībām.

«Vēsmas darbos ir stipra doma, tie radušies no sāpēm un tāpēc ir vislabākie,» vērtē Valles pagasta dzejniece, rakstniece un vēsturniece Gina Viegliņa-Valliete. «Dabiskums, sirsnība, domas par mājām, zemi – tas ir retums, ka šodien kāds par to runā ar tādu mīlestību.»

Valles pagasta bibliotēkas vadītāja Ingūna Kļaviņa atzinās, ka šī gada Dzejas dienu sauklis «Dzeja pavedina» sākumā viņai šķitis dīvains, taču tikšanās ar V. Petruševicu deva pārliecību, ka «dzeja var pavedināt». Viņai izdevies aizbrist atmiņu takās, nokļūt citā dimensijā un apjaust, ka «nevajag sevi noniecināt, bet uzdrošināties», jo šī pieredze iedvesmo un spēcina arī citus.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas