Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vecumniekos stiprina saknes ar pagātni

Vecumnieku dzelzceļa stacijā 25. martā notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts sarīkojums. To apmeklēja gan 1941. gada 14. jūnija, gan 1949. gada 25. marta represijās cietušie, izsūtījumā dzimušie, viņu tuvinieki, skolēni un citi interesenti.

«Šodien kopā pulcējušās trīs dažādas paaudzes – tie, kuri piedzīvojuši deportāciju, tie, kuri zina un apjauš šī vēsturiskā notikuma nozīmi, un tie, kuriem tālie notikumi ir tikai teorētiska vēsture,» atklājot piemiņas sarīkojumu, sacīja pagasta vēstures muzeja vadītāja Aloida Baķe. Viņa atgādināja, ka no bijušā Bauskas apriņķa 1949. gada 25. martā tika deportētas 522 ģimenes jeb 1587 personas. Trīs dienas Vecumnieku dzelzceļa stacijā tika «komplektēti» lopu vagoni, kuros ceļu uz Sibīriju uzsāka 106 Vecumnieku pagasta iedzīvotāji.

Pie piemiņas akmens no Vecumnieku stacijas izvestajiem skanēja dzeja, dziesmas un melodijas, kas skaudro notikumu aculieciniekiem uzjundīja emocijas, bet pārējiem ļāva apjaust šo ļaužu piedzīvoto pirms 66 gadiem.

Montāžas veidošanā piedalījās Vecumnieku vidusskolas audzēkņi un skolotājas Sanita Roga un Dace Starta, Mūzikas un mākslas skolas direktore Iveta Lavrinoviča un flautas klases audzēkne Nadīna Tīna Skalbe, tautas nama vadītāja Agrita Laudurga, mākslinieciskās daļas vadītāja Vita Vēvere, amatierteātra «Vecmuiža» dalībniece Vēsma Petruševica. Dzejoli, kas tapis, domājot par represētajiem, nolasīja novada dzejniece un kultūrvēstures pētniece Gina Viegliņa-Valliete.

Priekšnesuma izskaņā S. Roga pauda cerību, ka jaunā paaudze pratīs šo padomju varas režīma upuru atstāto mantojumu nest stipriem un godīgiem un spēs nepazaudēt dziļās saknes ar pagātni.

Pasākumu apmeklēja astoņi politiski represētie. Ārija Vārpiņa un Anita Avota (Balode) svešumā devās 1941. gada 14. jūnijā. Ā. Vārpiņai toreiz bija nepilni deviņi gadi. Viņu uz Krasnojarskas apgabalu izsūtīja kopā ar māti un brāli.

85 gadus veco Mirdzu Narunovsku uz Sibīriju aizveda no Vecumnieku dzelzceļa stacijas. Tolaik viņa mācījās 11. klasē. M. Narunovska pateicās A. Baķei, kura ik gadu politiski represētos «sadzen kopā un neļauj izklīst».

«Katras paaudzes pārstāvjiem, kas te sapulcējušies, ir atmiņas ar citu toņkārtu. Mēs nedrīkstam nocirst šī notikumu un atmiņu koka saknes. Kamēr jaunie tās kops, kamēr tās vārdos izskanēs, tikmēr šis koks un tā pārciestais dzīvos,» pārliecināta A. Baķe.

Viņa bija gandarīta par iedzīvotāju aktivitāti, ko, iespējams, ietekmējuši notikumi Ukrainā, un novērtēja skolotājas Ingrīdas Segliņas iniciatīvu patriotiskajā audzināšanā. Pedagoģe uz dzelzceļa staciju bija atnākusi kopā ar saviem audzēkņiem – 8.a klases skolēniem. «Lai jauniešiem šis datums nepaietu secen, jo vēsturē viņiem par 25. martu vēl nemāca, latviešu valodas stundas laikā devāmies uz staciju. Uzskatu, ka skolēniem ir jāzina mūsu tautas vēsture,» teic I. Segliņa, kura audzināšanas stundā savējiem bija pastāstījusi par 1949. gada 25. marta notikumiem.

Atceres sarīkojums izskanēja ar kopīgi nodziedātu Latvijas valsts himnu. Pēc tam ap 20 interesentu pulcējās muzejā, kur, baudot novada pašvaldības sarūpētu cienastu, laiks aizritēja sarunās, atmiņās un dziesmās.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas