Par mūsu valodu un dziesmām 3

Kādreizējos latviešu leģionārus un veco paaudzi sāpina, ka šodienas jaunieši nav tik lieli savas tēvzemes patrioti, par kādiem augām mēs. Vēstures stundām jāveicina skolēnu patriotiskā izaugsme. Tomēr liekas, ka skolotājiem tas ne visai veicas. Šo laiku pedagogi ir auguši un mācījušies okupācijas laikā, padomju režīmā. Skolu jaunatne zina desmitiem popa, roka dziesmu angļu valodā, bet nezina latviešu tautasdziesmas, par patriotiskajām, kas bija svētas mums, nemaz nerunājot. Ikdienā nejūtam arī latviešu valodas aizstāvību, jo runājam krieviski un dziedam angliski.Tautas vecākajai paaudzei kopš bērnības un skolas gadiem mīļas dziesmas, kas slavina tēvu zemi. Karavīru gaitās dziedājām dzimteni, atcerējāmies latviešu strēlnieku dziesmas. Mācoties skolā, man Viļa Plūdoņa un Aleksandra Grīna dzeja bija jāiemācās no galvas. Kara gados šīs vārsmas tapa par dziesmām, skanēja arī, pavadot pēdējā gaitā kritušos. Daudzas no šīm latviskajām dziesmām ir folklorizējušās. Leģionāri un viņu dziesmas kļuva par latviešu tautas kultūras daļu. Vārdi par brīvību, dzimtenes mīlestību un skaistumu skanēja brīvi.Bija patīkami nesen decembrī, otrajos Ziemassvētkos, skatīties TV 3 un laikraksta «Diena» rīkoto «Latvijas lepnuma» titulu ieguvušo godināšanu. Pārraide radīja patriotiskas jūtas, jo uzvarētājus sveica latviskā garā, ar dziesmām latviešu valodā. Kaut šādu raidījumu latviskā garā būtu vairāk!  Diemžēl daudz biežāk televīzijā jāklausās krievu valoda. Atceroties padomju gadus un toreiz notikušo rusifikāciju, kura paredzēja latviešu valodas pakāpenisku izskaušanu no radio un televīzijas, arī šodien ir nelāga sajūta.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti