Pārdomas par «Baltijas ceļu» un Latvijas nākotni 7

Stāšanās «Baltijas ceļā» 1989. gada 23. augustā bija loģisks turpinājums un vidējais posms pēc latviešu tautas Atmodas un apvienošanās 1988. gadā Tautas frontes kustībā cīņai pret Staļina–Hitlera (Rībentropa–Molotova) 1939. gada slepenā protokola sekām, kad Latvija tika okupēta un tās tauta pakļauta vardarbībai un latviešu valodas un latvisko vērtību iznīcināšanai.Cilvēki saprata, ka jāsadodas rokās un jāiziet ielās tā, lai visa pasaule saprastu, ka mēs negribam dzīvot pret pašu gribu nīstajā PSRS apspiesti, bez tiesībām, savas valsts un latviskās vides – valodas, kultūras un tradīcijām.Arī es sapratu, ka PSRS nav veidojums, kas cilvēkiem un tautām nes prieku un laimi. Tās mērķis bija svešu teritoriju iegūšana, tautu pārkrievošana un paklausīgas pelēkās masas veidošana. Man tas nebija pieņemams, tāpēc jau 1987. gadā aktīvi iesaistījos dažādās kustībās, lai tuvinātos mērķim – atbrīvoties no PSRS važām. Tā kā 1988. gadā sāku organizēt Tautas frontes kustību Bauskas rajonā, tad arī 1989. gadā apņēmos rīkot «Baltijas ceļu». Man tas bija liels izaicinājums un saviļņojums. Biju ļoti laimīgs par tik lielu tautas drosmi un atsaucību parādīt mazās Latvijas varenību kopā ar igauņiem un lietuviešiem. Visi ticēja brīvībai un uzvarai. Pasaule to ievēroja, saprata un nolēma mūsu mērķus atbalstīt. 1991. gadā, cīņas noslēdzošajā posmā, Barikāžu laikā, mēs to panācām. Protams, bez daudziem aktīvistiem un atbalstītājiem visā Latvijā, Bauskā un rajona pagastos mēs to nebūtu izdarījuši. Tāpēc gribu pieminēt vismaz dažus baušķeniekus un rajona iedzīvotājus, kuriem jāpasaka liels paldies par ieguldīto darbu, drosmi un atbalstu šajā grūtajā, bet svarīgajā latviešu tautas trešās Atmodas laikā, piebildīšu gan, ka daži no minētajiem cilvēkiem vairs nav mūsu vidū.Paldies Ilgaram Krauzem, Sarmītei Bitei, Inārai Bedānovai, Agrim Arnītim, Kazimiram Lazdānam, Ligitai Asarei, Emeritai Buķelei, Anitai Rozentālei, Mārītei Ozoliņai, Ainai Uščai, Elmāram un Anitai Celmiņiem, Aināram Bašķim, Raitim Ābelniekam, Laimonim Rācenājam, Teklai Zonei, Ģirtam Bernautam, Gūrijam Bullem! Paldies Stepanam Drozdovam, Uldim Godainim, Egonam Fridriksonam, Margonim Jaunākajam, Laimonim Kalnierim, Dainai Līdakai, Arnim Ozolniekam, Aivaram Indrikovam, Jānim Kalniņam, Romanam Grantovskim, Eduardam Vildem, Imantam Sūnam, Jurim Zaueram, Andrim Zirdziņam, Imantam Geibam, Uldim Mantonam, Annai Namiķei, Ausmai Auziņai, Egonam Brazauskim, Valdim Veipam un daudziem citiem! Galveno uzdevumu – atbrīvošanos no PSRS jūga – mēs panācām. Esam iestājušies Eiropas Savienībā un NATO. Cīņa līdz galam vēl nav izcīnīta. Atslābt un iekrist pašapmierinātībā nedrīkstam. Manuprāt, 50 gadu okupācijas sekas vēl var radīt postu Latvijai un tās tautai, ja latviskās partijas un tauta neapvienosies un nedarīs visu iespējamo, lai turpmāk par deputātiem, ministriem un ierēdņiem nevarētu būt cilvēki, kas darbojas savu kriminālo interešu labā vai nīst Latviju, tās tautu, valodu, tradīcijas un neievēro likumus. Tāpēc arī šogad aicinu visus individuāli vai grupās aktīvi iesaistīties «Baltijas ceļa» viena kilometra skrējienā 23. augustā vai būt klāt atbalstītājos un vērotājos.  

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti