Atbalsts miljonāriem

Vislielākais Eiropas Savienības atbalsts tiek lielajiem zemes īpašniekiem. Vai būs pārmaiņas?

Maksājot subsīdijas par katru apsaimniekoto hektāru, vislielākais Eiropas Savienības (ES) atbalsts tiek lielajiem zemes īpašniekiem. Pašlaik Latvijā pie 6% zemnieku nonāk 60% no visiem platību maksājumiem. Vai iecere uzlikt «griestus» lauksaimniecības subsīdijām to patiešām mainīs?

Brīnišķīgs skats paveras no ieplakas, kurā ieved zemnieks Juris Lazdiņš – visapkārt apstrādāti lauki, vienā pusē tālumā vīd kaimiņu «Agrofirmas «Tērvete»» govju kūtis, otrā – Tērvetes dabas parks.

Palīdz attīstīties tieši lielsaimniecībām

«Mums vajadzētu lepoties, ka latvieši spējuši izveidot tik lielas saimniecības,» saka Juris Lazdiņš, kurš vada ne tikai savu saimniecību, bet arī Zemnieku saeimu. Viņa «Lazdiņos» ir 1500 hektāru leknas Zemgales zemes, tomēr tā nav lielāko lauku saimniecību vidū un nesaņem arī prāvākos ES platību maksājumus. Šīs subsīdijas maksā par katru lauksaimniecībā izmantojamo hektāru neatkarīgi no tā, kas uz tā saražots. Tātad – jo vairāk zemes, jo lielāki subsīdiju ieņēmumi. Piemēram, vairāk nekā miljonu eiro gadā saņēmusi dāņiem piederošā «Ingleby Dobele Agro», kas apsaimnieko gandrīz astoņus tūkstošus hektāru turpat blakus «Lazdiņiem». Un cita J. Lazdiņa kaimiņiene – «Agrofirma «Tērvete»» – ir otra lielākā subsīdiju saņēmēja.

Eiropas Savienība lauksaimniecības subsīdijām tērē 59 miljardus eiro gadā, tā ir viena no lielākajām subsīdiju programmām pasaulē. Taču Eiropas Komisija secinājusi, ka līdzšinējā politika «nauda par hektāru» novedusi pie rezultāta, ka 80% subsīdiju summas tiek 20% lielo zemes īpašnieku.

Pētot subsīdiju sadali Austrumeiropas valstīs, pērn «New York Times» konstatēja vēl lielāku problēmu – desmitiem miljonu subsīdijās saņēmuši Čehijas un Ungārijas premjerministri, kuru īpašumā tieši vai pastarpināti atrodas milzīgas zemes platības. «Tas ir modernais feodālisms, kurā mazie zemnieki ir pakļauti ar politiku saistītiem zemes baroniem,» secināja žurnālisti.

Latvijā subsīdiju nauda lielā straumē neplūst politiskās elites rokās, vismaz to nav izdevies atklāt nevienā pētījumā. Taču ir skaidrs, ka subsīdijas palīdzējušas strauji attīstīties tieši lieliem lauksaimniecības uzņēmumiem, bet tikmēr lauki kā dzīves un darba vieta iztukšojas. Pašlaik tikai 6% saimniecību rokās ir koncentrēta vairāk nekā puse visas lauksaimniecības zemes un subsīdiju, liecina Lauku atbalsta dienesta dati. ES gatava līdzšinējo politiku pārskatīt, ieviešot subsīdiju griestus. Taču galīgais lēmums top grūti, un eksperti par to arī Latvijā paredz «lielu tirgu».

Nauda hektāriem, nevis cilvēkiem
Kopš Latvija 2004. gadā iestājās ES, lauksaimnieku atbalstam ik gadu tiek dalītas lielas summas. Pašreizējā septiņu gadu budžetā, kas noslēdzas šogad, lauksaimniecībai no ES finansējuma esam saņēmuši 3,14 miljardus eiro. Lielāko daļu jeb 51% – tiešmaksājumiem, pārējo – dažādiem lauku attīstības pasākumiem, skaidro Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns.

Piemēram, pērn platību maksājumus – 132 eiro par hektāru – saņēmuši gandrīz 57 tūkstoši saimniecību. Šogad summa pieaugusi līdz 139 eiro. Lai saņemtu šo maksājumu, vienīgais nosacījums – zeme jākopj, stāsta Indulis Āboliņš no Lauku atbalsta dienesta.
Citām lauksaimniecības veicināšanas programmām tiek daudz mazākas subsīdijas. Piemēram, mazo lauksaimnieku atbalstam pērn izdalīti 5,8 miljoni eiro, jaunajiem lauksaimniekiem – 5,6 miljoni. 42 miljoni eiro atvēlēti dažādiem atbalsta maksājumiem par konkrēta lauksaimniecības virziena kopšanu, piemēram, par slaucamu govi no ES budžeta zemnieki pērn saņēma 210 eiro, par katru augļu un ogu hektāru – 141 eiro, par dārzeņu hektāru – 502 eiro.

Līdzšinējā subsīdiju politika nāk par labu tieši lielajām saimniecībām, secinājis Agroresursu un ekonomikas institūts. Tā pētnieki aprēķinājuši, ka vairāk nekā 100 hektāru lielas saimniecības veido tikai 5% no visu kopskaita. Taču tās apsaimnieko 56% lauksaimniecībā izmantojamās zemes un saņem 60% subsīdiju naudas, institūta pētniece Elita Benga stāsta par secinājumiem, kas balstās Centrālās statistikas pārvaldes datos. Lauku atbalsta dienesta apkopotie dati nedaudz atšķiras, taču aina principā ir līdzīga – 6% saimniecību apsaimnieko 62% lauksaimniecības zemes un saņem tikpat lielu daļu maksājumu.

Aizvadītajos gados Latvijā

lielo un turīgo saimniecību kļuvis vairāk, lai gan tās joprojām ir niecīga daļa no kopējā saimniecību skaita, kas tiek uzskaitītas Centrālajā statistikas pārvaldē. Zemnieku saimniecību lieluma mērīšanai ES ir ieviests vienots modelis – tā sauktā standarta izlaide jeb produkcijas vērtība, ko var iegūt gada laikā. Tādu saimniecību, kurās produkcijas vērtība pārsniedz 500 tūkstošus eiro, 2007. gadā Latvijā bija tikai 89, bet 2016. gadā skaits bija jau trīsreiz lielāks – 317. Taču šīs turīgās saimniecības ir maza daļa no visa saimniecību kopskaita, kas, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā ir 69 933. Pat ņemot daudz zemāku vērtības slieksni, piemēram, 100 tūkstošus eiro, – tikai 3% no visām saimniecībām to pārvar.

E. Benga skaidro, ka lielās saimniecības koncentrējas Zemgalē un Kurzemē, kur ir lekna un līdzena zeme. «Lielākoties šīs saimniecības nodarbojas ar graudkopību, eksportē graudus un rapšus. Mūsu lielie lauksaimnieki ir konkurētspējīgi Eiropas mērogā,» secinājusi E. Benga.

Negrib runāt
Analizējot Lauku atbalsta dienesta informāciju par lielāko tiešmaksājumu saņēmējiem pēdējo piecu gadu laikā, apstiprinās pētnieces E. Bengas teiktais – turīgākie zemnieki dzīvo Zemgalē un Kurzemē. Piemēram, pērn astoņi no desmit lielākajiem platībmaksājumu saņēmējiem ir Zemgalē, divi – Kurzemē. Lielākoties nodarbojas ar graudkopību. Taču neviens no lielā desmitnieka nepiekrita «Ir» izvērsti stāstīt, cik nozīmīgas viņu attīstībā ir subsīdijas.

Starp lielā desmitnieka uzņēmumiem nav tādu, kuros varētu saskatīt tiešu saikni ar lauksaimniecības politikas veidotājiem. Tiesa, ir agrākas saites. Pēdējos divos gados lielāko subsīdiju saņēmēju skaitā ir saimniecība «Ziedi JP», kas pieder Pilveru ģimenei, – LLU rektore Irina Pilvere 90. gados bija atbildīgos amatos Zemkopības ministrijā, bet no 2000. gada sešus gadus vadīja Lauku atbalsta dienestu, kas administrē atbalsta maksājumus lauksaimniecībā. Šovasar KNAB uzlika I. Pilverei 200 eiro sodu par neatļautu amatu apvienošanu, jo rektore vienlaikus darbojās ģimenei piederošā lauksaimniecības uzņēmuma «Ziedi JP» padomē.

Vislielākos ES tiešmaksājumus – miljonu eiro gadā – saņem pirms 30 gadiem dibinātais uzņēmums «Dobele Agro», kam pēdējos gados vairākkārt mainījušies īpašnieki, līdz 2017. gadā Austrijas kompānija to pārdeva Dānijas koncernam «Ingleby Denmark».
Otra lielākā subsīdiju saņēmēja pērn bija «Agrofirma «Tērvete»», kas pieder brāļiem Paškauskiem. Tās valdes priekšsēdētājs Dainis Dominieks, lūgts komentēt subsīdiju lomu, salīdzinājumam ar platību maksājumu summu (132 eiro par hektāru) piesauc divus citus rādītājus – uzņēmuma saražotās produkcijas vērtība ir 7575 eiro uz hektāru, bet nodokļos samaksātā summa sanāk ap 2045 eiro uz hektāru. «Zināmā mērā šie rādītāji ir atbilde,» pauž D. Dominieks.

Savukārt graudkopības uzņēmuma «Uzvara-lauks» īpašnieks Arnis Vējš uzskata, ka runas par lielāko summu saņēmējiem esot tautas muļķošana. «Mēs neesam lielākie, mēs saņemam tikpat daudz par vienu hektāru, cik citi. Es redzu, ka subsīdijās visiem maksā vienādi,» viņš skaidro.

Arī citi zemnieki nevēlējās izrādīt savas saimniecības, tāpēc «Ir» nācās lūgt Zemnieku saeimas priekšsēdētāju Juri Lazdiņu klātienē skaidrot, kā subsīdiju nauda ietekmē lauksaimniecības uzņēmuma attīstību.

Pļava savvaļas bitēm un kamenēm
Jura Lazdiņa saimniecība Dobeles novadā dibināta 1997. gadā un izaugusi no 12 hektāriem līdz pat 1500, paplašinoties par 100 – 150 hektāriem gadā. «Tas nozīmē, ka visi resursi ieguldīti, lai attīstītu saimniecību, lai apgūtu šīs platības,» viņš paskaidro. Tiešmaksājumus «Lazdiņi», tāpat kā citas saimniecības, saņem kopš 2005. gada. Parasti tie veido mazāk par 10% no gada apgrozījuma, piemēram, šogad viņš lēš, ka tie veidos ap 8%. Saimniecība ir arī īstenojusi desmit projektus, kuriem piešķirts ES finansējums. 

Tieši «Lazdiņos» pirms 20 gadiem satikušies 12 Zemgales zemnieki, kas vienojušies izveidot kooperatīvu «Latraps», tagad spēcīgu graudu eksportētāju. Bet tolaik zemnieki bijuši spiesti savu saražoto pārdot pārstrādātājiem izsolēs ar lejupslīdošu cenu – «kurš bija ar mieru par lētāku naudu atdot graudus, no tā pirka», J. Lazdiņš atgādina, kāpēc bija jādibina kooperatīvs. «Latraps» pašlaik apvieno 1067 biedrus, izveidojis 12 filiāles Latvijā, kur uzpērk arī graudus, un eksportē tos uz vairāk nekā 30 pasaules valstīm.

Piedāvājis izrādīt savus laukus, J. Lazdiņš ar vienaldzīgu skatu pabrauc garām «Ingleby Agrofirma Dobele» birojam. Kopš zemi pārņēmuši jaunie investori, tie solījuši tuvākajos gados pāriet uz bioloģisko saimniekošanu. Par to J. Lazdiņš kaimiņus uzteic, bet skeptisks tāpēc, ka «ārzemju investori trīs četrus gadus pastrādā, pagaida, kad zemes cena pieaug, un tad to pārdod». Savukārt, braucot garām «Agrofirmas «Tērvete»» kūtīm, J. Lazdiņš rāda uz biogāzes ražotni. «Laukos biogāzes ražošana ir nevis biznesa, bet vides projekts. Ja fermā kūtsmēsli vienkārši krājas un, nedod, Die’s, nonāk uz laukiem un gruntsūdeņos, un tad upē, ir vides katastrofa. Biogāzes stacijas, kas pārstrādā kūtsmēslus, ir vajadzīgas,» skaidro zemnieks.

J. Lazdiņš palepojas ar pushektāru zemes pie paša Krimūnu ciema, kur viņš līdzās mazdārziņiem iesējis nektāraugu maisījumu ar saulespuķēm. «Nodeva videi. Stāsta, ka lielie zemnieki visu tikai indē un posta, bet, lūk, te iesēju pļavu, kur vasarā bija pilns ar savvaļas bitēm un kamenēm, tagad putniņi barojas ar sēklām! Man ir prieks, ka cilvēki priecājas,» viņš stāsta un aizved arī uz lauku, pie kura izrakts dīķis – lai ir, kur nogulsnēties no lauka izskalotajām minerālvielu atliekām, nenonākot līdz upēm. Te uz dzīvi apmeties bebrs, tāpēc J. Lazdiņš secina – dīķis ir tīrs. No ūdens malas bebra taciņa aizved uz bērzu birzi, ko J. Lazdiņš saglabājis lauka vidū. Ainavai! «Teorētiski koku un krūmu pudurus varu likvidēt pusē dienas, un tas ir atļauts, jo šī ir lauksaimniecības zeme. Bet, lai būtu skaista vide, kurā es dzīvoju un strādāju, pudurus atstāju.»

Viņš saprotot, kāpēc lielo lauksaimniecības uzņēmumu vadītāji nevēlas runāt par subsīdijās saņemtajām summām. Esot daudz dzirdēts, ka bagātajiem zemniekiem jau tā daudz naudas, kam tiem vēl atbalsts. «Gadiem ilgi es visus pavasarus, vasaras un rudeņus strādāju uz saviem laukiem, bet ziemā gāju mežā strādāt. Tagad man pasaka, ka esmu slikts. Par ko?» viņš vaicā. «Protams, izdzīvotu arī bez šiem maksājumiem. Saimniecībām, kas ir tendētas uz ražošanu un biznesu, tiešmaksājumi ir nozīmīgi, bet tas nav «būt vai nebūt» jautājums.» Taču atteikties no ES naudas lielsaimnieki arī nevēlas. Ar savu produkciju viņiem jākonkurē Eiropas tirgū, kur citu valstu zemnieki saņem lielākas subsīdijas.

Subsīdijas konkurencei

Lēmums maksāt Latvijai un citām jaunajām ES dalībvalstīm subsīdijas kā platību maksājumus, nevis par ražošanu kā «vecajās» dalībvalstīs pirms 16 gadiem bija kompromiss, paplašinoties ES. Lai pietuvinātos atbalsta līmenim vecajā Eiropā, šajos gados platību maksājumi pieauguši no 25 līdz 139 eiro par hektāru, atgādina Zemnieku saeimas pārstāve Maira Dzelzkalēja-Burmistre.

Viens no redzamākajiem rezultātiem – arī lauksaimniecībā izmantojamā zeme 16 gados izaugusi no 1,2 līdz 1,9 miljoniem hektāru. Pieaudzis arī vidējais saimniecības lielums, kas pērn sasniedza 31,2 hektārus. Saimniecības spējušas kooperēties un pievērsties eksportam, ko par svarīgu veikumu uzskata ekonomists Pēteris Strautiņš. «Eksports ir ekonomikas lokomotīve. Mūsu valstī izaudzēto graudu apjoms ir milzīgs – labā gadā raža pārsniedz trīs miljonus tonnu, bet gada patēriņš pārtikā ir tikai ap 250 tūkstošiem tonnu, vēl dažus simtus tūkstošu patērē dzīvnieku barībai. Visu izaudzēto graudu pārstrāde prasītu milzīgas investīcijas,» skaidro P. Strautiņš.

Subsīdijas veido 7 – 16% no lielo lauksaimniecības uzņēmumu gada apgrozījuma, saka M. Dzelzkalēja-Burmistre. Tas atkarīgs no darbības jomas, jo piena lopkopībā subsīdijas ir lielākas nekā graudkopībā. Līdz ar to daudznozaru uzņēmumi ir lielāki ieguvēji. Piemēram, «Ingleby Dobele Agro» pērn saņēma 138 eiro par hektāru, bet «Agrofirma «Tērvete»» – 287, no kuriem daļu veido ES maksājumi par piena govīm.

«Subsīdijas ir būtiskas, jo mums jākonkurē vienā tirgū ar vācieti vai francūzi,» saka Zemnieku saeimas pārstāve. Pašlaik Latvija no ES budžeta lauksaimniecības atbalstam saņem tikai 75% no tā, cik ES valstīs vidēji. Plānots, ka nākamajā budžeta periodā līdz 2027. gadam maksājumi turpinās pieaugt, bet tomēr sasniegs tikai 82% no ES vidējā līmeņa.

Šo atšķirību «Ir» uzskatāmi skaidro «Agrofirma «Tērvete»» vadītājs D. Dominieks – līdzīga saimniecība Vācijā platību maksājumos saņem par 350 000 eiro vairāk. «Nesaņemtās subsīdijas ietekme uz svaigpienu veido 1,75 eirocentus uz litru un ir 5,5% no šī brīža svaigpiena pašizmaksas uzņēmumā. Ja šo nesaņemtās subsīdijas daļu pārvērstu uzņēmuma darbinieku algās, tās varētu palielināt par 15%,» skaidro D. Dominieks.

Otrs svarīgs iemesls, kāpēc Zemnieku saeima iestājas, lai arī lielajām saimniecībām tomēr tiktu saglabāts ES un Latvijas valsts finansiālais atbalsts, – subsīdijas ir garantēts ienākums neražas gados. «Būs vai nebūs raža, uznāks lieti vai liels sausums, subsīdijas būs,» saka M. Dzelzkalēja-Burmistre.

Jautāta par to, kā lielo lauksaimniecības uzņēmumu izaugsme ietekmējusi tautsaimniecību kopumā, Zemnieku saeimas pārstāve aicina papētīt, kādas summas šie lielie uzņēmumi samaksājuši nodokļos, cik daudz cilvēku nodarbina un kādas algas maksā. M. Dzelzkalēja-Burmistre domā – lielākās saimniecības nodokļos samaksā vairāk, nekā saņem subsīdijās, un ir labs darba devējs.

Taču, papētot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datus, aina nebūt nav rožaina. No desmit lielākajiem subsīdiju saņēmējiem četri tiešām nodokļos samaksā vairāk, nekā tie saņem no valsts. Piemēram, «Agrofirma «Tērvete»» nodokļos pērn samaksājusi 2,4 miljonus eiro, nodarbinājusi 149 cilvēkus, vidējā alga pirms nodokļu nomaksas uzņēmumā bijusi 1287 eiro, liecina VID datubāze. Līdzīgi ir uzņēmumos «Pampāļi», «Ziedi JP», «Lielvircava Agro», kur nodokļos samaksāts vairāk vai gandrīz tikpat, cik saņemts subsīdijās, nodarbināti desmitiem cilvēku, kuriem maksāts gandrīz 1000 eiro mēnesī.

Taču pārējiem lielākajiem subsīdiju saņēmējiem VID datubāzē pie nomaksāto nodokļu kopsummas ir mīnusa zīme. Tas nozīmē, ka uzņēmumam no budžeta atmaksāta lielāka summa, nekā tas samaksājis nodokļos, – galvenokārt negatīva vērtība veidojas, ņemot vērā PVN maksājumus. Piemēram, subsīdiju līderim «Ingleby Dobele Agro» pērn šī nodokļu kopsumma ir mīnus 782 tūkstoši eiro. Mazākas summas mīnusā ir arī «Artis JP», «Uzvara-lauks», «Tand Ukri», «Lauku Agro». Zīmīgi, ka visi, izņemot «Uzvara-lauks», pieder ārvalstu investoriem.

«Par investoriem, piedodiet, vērsieties pie politiķiem!» saka Zemnieku saeimas pārstāve M. Dzelzkalēja-Burmistre, kura, tāpat kā Juris Lazdiņš, uzskata – politiķiem vairākkārt ir bijusi iespēja liegt ārvalstu investoriem iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi vai paredzēt, ka pirmpirkuma tiesības pieder valstij. Tas nav darīts.

Pēc Zemkopības ministrijas rīcībā esošajiem 2017. gada datiem, īpašumi ar lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību virs 2000 ha pārsvarā pieder juridiskajām personām ar ārvalstu kapitālu. No simt lielākajiem zemes īpašniekiem 53% ir ārvalstnieki. «Jāatzīst, ka tas var atstāt negatīvas sekas, taču, ņemot vērā ES līgumu uzliktās saistības, kas neatļauj uzlikt ierobežojumus brīva kapitāla kustībai, pašlaik nav iespējas uzlikt ierobežojumus lauksaimniecības zemes iegādei ne Latvijā, ne citās ES dalībvalstīs,» skaidro Zigmārs Ķikāns, Zemkopības ministrijas pārstāvis.

«Mīkstie griesti»
Jau pirms pieciem gadiem, kad Eiropas Parlaments lūdza «Transnational Institute» analizēt subsīdiju sadales politiku, pētnieki ieteica lauzt saikni starp zemes un subsīdiju koncentrēšanos atsevišķu īpašnieku rokās. Viņi uzsvēra, ka tikai tā varēs novērst zemes sagrābšanu. Jau toreiz pētnieki ieteica apsvērt subsīdiju maksimālās robežas noteikšanu – 100 000 eiro.

Tagad ES politiķi un ierēdņi, strādājot pie budžeta sadales nākamajam plānošanas periodam līdz 2027. gadam, vienojušies, ka Latvija no ES budžeta lauksaimniecībai saņems 3,347 miljardus eiro. No tiem lielākā daļa ir tiešmaksājumiem – 2,41 miljards eiro.
Taču lēmums par tiešmaksājumu «griestu» piemērošanu vēl jāpieņem – saziņā starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisiju un ES Padomi jeb dalībvalstu ministriem, uzsver ministrijas pārstāvis Z. Ķikāns. Dalībvalstu valdības uzskata, ka par 100 000 eiro tiešmaksājumu «griestu» piemērošanu katrai valstij jālemj brīvprātīgi, maksimālo summu drīkst noteikt tikai vienam maksājumu veidam, turklāt no samazināmās summas jāļauj atskaitīt ar darbaspēku saistītās izmaksas. Galavienošanās vēl prasīs laiku, tāpēc jau nolemts, ka jaunā politika subsīdiju sadalē sāksies ar divu gadu nobīdi, tātad nevis no nākamā, bet gan 2023. gada.

«Pašlaik prognoze ir tāda, ka par maksājumu «griestiem» katra valsts pati pieņems lēmumu. Līdz ar to arī Latvijā par to būs liels tirgus,» paredz M. Dzelzkalēja-Burmistre no Zemnieku saeimas.

Pērn subsīdijās 100 000 eiro un vairāk ieguvušas tikai 327 saimniecības, kas ir 0,5% no visa saimniecību kopskaita, liecina Lauku atbalsta dienesta dati.

Pēc Zemnieku saeimā stāstītā, ja ieviesīs 100 000 eiro «griestus» un šo summu varēs pacelt līdz sociālajā nodoklī nomaksātajai summai, daudziem uzņēmumiem subsīdijās izmaksājamās summas īpaši nesaruks. Piemēram, «Agrofirmas «Tērvete»» pērn veiktās sociālās iemaksas bija 807 tūkstoši eiro, un tātad arī pēc jauno «griestu» ieviešanas tā būtu tiesīga nākamgad subsīdijās saņemt summu, kas tikai par 82 tūkstošiem atpaliktu no pērnās. «Teorētiski lielākos uzņēmumus šie «griesti» nemaz neskars. Mēs uzskatām, ka tā arī jābūt, jo mums jāveicina, lai tiek maksāti nodokļi un mazinātos pelēkais tirgus,» saka M. Dzelzkalēja-Burmistre.

Zināms, ka jaunajā subsīdiju sadalē viena no prioritātēm būs videi draudzīga saimniekošana, tāpēc zemnieki tam jau gatavojas. Par to liecina arī «Ziedi JP» vadītāja Jura Pilvera telefonsarunā teiktais: «Mēs audzējam kukurūzu, zāli, iestrādājam to zemē, paši gatavojam mēslojumu, ražojam biogāzi – esam izveidojuši daudznozaru bezatlikuma saimniecību, kas strādā videi draudzīgā veidā. Visticamāk, ja mainīsies subsīdiju sadale par labu videi draudzīgai saimniekošanai, mēs subsīdijās saņemsim vēl vairāk nekā iepriekšējā plānošanas periodā.»

Komentējot cīņas par jauno subsīdiju kārtību, Agroresursu un ekonomikas institūta pētniece Elita Benga saka: «Politikā visu nosaka tie, kas maksā. Būtiskākais jautājums – mums rūp lauku vai lauksaimniecības attīstība?» Proti, līdzšinējā politika ir palīdzējusi plaukt lielajām saimniecībām, bet ne vidējām vai mazām, kas ir nozīmīgs balsts nodarbinātībai un apdzīvotībai laukos. Turklāt tās parasti apsaimnieko teritorijas ar bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgām platībām, tātad – svarīgas Latvijas kultūrainavai. Savukārt ainava ir nozīmīga lauku tūrismā.

Līdzīga ir arī ekonomista Pētera Strautiņa pārliecība – nav grūti uzminēt, ka lielās saimniecības kļūs prāvākas. Augs nozares tehnoloģiskais līmenis un tātad investīciju summas, kas nepieciešamas komerciāli izdevīgai saimniekošanai. «Taču pats svarīgākais jautājums – kā panākt lauku iedzīvotāju labklājības pieaugumu?» saka Pēteris Strautiņš.

Raksts saīsināti pārpublicēts no žurnāla «Ir» šī gada 44. numura.
«Bauskas Dzīves» 27. novembra numurā lasiet turpinājumu:
Vai jaunā subsīdiju politika palīdzēs mazajiem zemniekiem?




Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

20200526-1606-maf-logo.jpg

#SIF_MAF2020

Pievieno komentāru

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»