Arī Spānijā iemirdzas ziemeļu gaisma

Mūziķe Ieva Lavrinoviča intervijā atklāj savas radošās pieturvietas


Vecumnieku mūzikas skolas (tagad – Vecumnieku mūzikas un mākslas skola) absolvente diriģente Ieva Lavrinoviča dzīvo un radošo darbību turpina Spānijā. Mūzikas pamatizglītību, vidējo un augstāko izglītību Latvijā un Igaunijā ieguvusī  mūziķe šogad absolvēja arī Latvijas Universitāti.

«Bauskas Dzīves» intervija ar Ievu notika virtuāli. Mēs sarakstījāmies, jo nebija nekādas iespējas satikties. Pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi mūziķei šogad liedz ciemoties Latvijā. Pateicamies Ievai par sapratni, uzticēšanos un atvērtību! 

Vecumnieku mūzikas skola… Maza meitene ar lielu, smagu čellu. Bērns taču  varēja  izvēlēties citu instrumentu!
– Čells viennozīmīgi ir mans instruments. To es jutu vēl bērnībā, īpaši tad, kad skanējumā jau varēju izteikt savu muzikalitāti un interpretāciju. Nekad neesmu domājusi, kāpēc sāku spēlēt čellu. Man patika viss, kas saistīts ar mūziku, un čells noteikti man deva pārpārēm jaunu tehnisku izaicinājumu, muzikalitātes attīstīšanu, sava personīgā rakstura iekļaušanu interpretācijā un bezgalīgas izaugsmes iespējas.

Vai atceraties brīdi, kad pirmo reizi izjutāt instrumentu savās rokās iedziedamies? Kas bija jūsu skolotāja? 

– Vecumnieku mūzikas skolas stīgu instrumentu klasē Māra Lagzdiņa bija mana pirmā skolotāja – ļoti  akurāta, pozitīva, precīza, aizrautīga, mīļa, iedvesmojoša un ar savu atbalstu vienmēr spējīga radīt profesionālu un mīlestības pilnu mācību gaisotni.
Viņa pēc koncertiem visus čella klases audzēkņus veda uz «MacDonald» paēst, bet, gatavojoties konkursiem, dāvināja ēteriskās eļļas, tējas vai vannas putu aromātiskās bumbas, lai mēs «nomierinātu nervus» dienu pirms uzstāšanās. Man vienmēr ir siltas emocijas un gandarījums, domājot par čella stundām un skolotājas darbu manā  izglītošanā.

Visu mācību laiku dziedājāt Vecumnieku mūzikas skolas meiteņu korī «Via Stella». Tas bija laiks, kad koris jau bija kļuvis par izcilāko sastāvu ne vien mūsu reģionā. Jūsu izjūtas, spilgtākie iespaidi.
– Negribu atkārtoties, bet tiešām tā ir patiesība – mūzikas skolā bija tikai superīgi skolotāji, kuri mani veidoja par topošo mūziķi un nesavtīgi ziedoja visu, lai mēs, bērni, būtu organizēti mācībās, laimīgi un iedvesmoti. Pilnīgi visiem Vecumnieku mūzikas skolas pedagogiem ir milzīga loma manā muzikālajā dzīvē. Koris «Via Stella» un tā diriģente Liene Batņa nav izņēmums.

Nevaru saskaitīt tās reizes, kad mēģinājumos un koncertos man kaklā bija sažņaudzies «akmens», valdot prieka asaras! Es atceros, ka ļoti bieži izjutu tirpiņas pāršalcam ķermeni vai karstuma un aukstuma viļņus.

Kora mūzika mani tik ļoti iedvesmoja un ieveda citā pasaulē. Cik labi, ka Liene bija stingra un mīloša tajā pašā laikā! Viņas profesionālā metodika, sirds siltums, ambīcijas un gars mani un citas kora meitenes iedvesmoja. Tagad nespēju noticēt, ka tik dažādas programmas dziedājām, daudz kur koncertējām un redzējām gandrīz puspasaules, piedalījāmies nopietnos starptautiskos konkursos. Esmu ļoti pateicīga!

Tikko pabeigusi pamatskolu, iestājāties Rīgas Doma kora skolā. Ne jau katram pusaudzim ir skaidra nojausma par turpmāko ceļu. Jums tāda bija.
– Rīgas Doma kora skola, manuprāt, bija gan Dieva atbilde uz manām lūgšanām, gan milzīga darba rezultāts. Tur es kļuvu par pieaugušu cilvēku. Ar disciplīnu, stundu un citu aktivitāšu striktiem grafikiem es meklēju sevi, augu kā mūziķe, izglītojos kā vidusskolniece, loloju idejas, mērķus un satiku savus labākos draugus. Man bija izcili skolotāji, kuri katrs savā veidā palīdzēja attīstīties. Īpaši mīļa ir diriģēšanas skolotāja Inita Kamarūte. Ar viņu bieži tiekamies un sazvanāmies.

Mani patīkami pārsteidza dažādās un plašās mūzikas priekšmetu izvēles iespējas Rīgas Doma kora skolā. Varēja izraudzītajai specialitātei pievienot citas mūzikas jomas, piemēram, es papildus mācījos džeza dziedāšanu.

Pēc tam kļuvāt par Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas studenti? Drosmīgs solis, manuprāt. 
– Četri gadi Rīgas Doma kora skolā diriģēšanas nodaļā mani dziļāk ievilināja kora mūzikas pasaulē. Dziedāt korī un diriģēt ir pilnīgi atšķirīgas  lietas. Vēlējos turpināt diriģēšanas pasaules izzināšanu, bet gribēju mēģināt studēt ārpus Latvijas. Daudzi mani klasesbiedri nebaidījās pieteikties bakalaura studijām kādā citā valstī.

Es zināju, ka manā mērķu sarakstā bija liela vēlēšanās iepazīt citu kultūru diriģēšanas un dziedāšanas tradīcijas un metodes, kā arī pastiprināt angļu valodas zināšanas. Tas   mudināja meklēt piemērotu skolu. Igaunija mani ļoti vilināja. Varbūt tāpēc, ka ir tuva mūsu kaimiņvalsts, bet vairāk arī neko nezināju.

Tallinā viss bija jauns un nepierasts. Bija grūti iejusties, sākumā ļoti «kliboja» valoda, studiju process bija citādi organizēts, vajadzēja kļūt ļoti patstāvīgai, turklāt bija jāmeklē darbs. Studijas notika angļu valodā ar obligātiem igauņu valodas kursiem. Un  atkal man tika dāvāti brīnišķīgi skolotāji – atbalstītāji un iedvesmotāji.

Igaunijā ļoti iedziļinājos mūzikas psiholoģijā un kora dziedāšanas mākslā. Man bija fantastiska dziedāšanas skolotāja Vilja Sliževska, kā arī mūzikas literatūras pasniedzējs Eriks Joks. Kopā ar kursabiedriem rīkojām neskaitāmus koncertus Tallinā un tuvākajās pilsētās, piedalījāmies meistarklasēs un konkursos. Tieši Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā es iepazinos ar savu vīru Džozefu Hilu. Paralēli studijām strādāju par diriģenti divos koros – Igaunijas latviešu korī «Ziemeļu balsis» un Tallinas Tehniskās universitātes kamerkorī.
Es klausījos «Ziemeļu balsis» pirms vairākiem gadiem Rīgā, kad Tallinas latviešu koris dziedāja kopā ar latviešu sastāviem.

– Latviešu diasporas kopiena Igaunijā bija un ir ļoti aktīva. Tā sastāv no Igaunijā dzīvojošiem un strādājošiem latviešiem un viņu ģimenēm. Pirmais Tallinas latviešu kora diriģents mani uzaicināja uz pāris mēģinājumiem, vēlāk kļuvu par galveno diriģenti.
Man patika, ka Igaunijas latvieši bija ļoti rosīgi. Viņi rīkoja visdažādākos pasākumus, lai popularizētu latviešu kultūras mantojumu kā dziesmā, tā dejā un mākslā. Korī dziedāja latvieši no Tallinas un Tartu. Manā diriģēšanas periodā paspējām piedalīties arī Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā, rīkojām  draudzības koncertus citiem koriem Latvijā un Somijas latviešu korim.

Bakalaura studiju programmas beigšana Tallinā jūs atkal rosināja studijas turpināt? Apbrīnojama aizrautība!

– Nolēmu, ka gribu attīstīt savu vokālo meistarību. Ja godīgi, bija grūti saprast, kurā augstskolā iestāties, jo iespēju šķita tik daudz. Svārstījos starp vairākām mūziklu skolām Anglijā. Izlēmu par labu Čičesteras Universitātei. Turp devāmies abi ar vīru. No rīta strādāju, bet pēcpusdienās devos uz universitāti. Skolas maksa bija iespaidīgi augsta, taču pēc Latvijas un Igaunijas labi sakārtotās mācību sistēmas jutu, ka studiju maksa neatbilst piedāvājumam. Brīvdienu bija vairāk nekā nodarbību.

Abi ar vīru īrējām tipisku studentu istabiņu – knapi apgriezties varējām. Aptvērām, ka profesionālajā līmenī šeit, Anglijā, esam diezgan iestrēguši…

Un tad vīrs saņēma muzikālu piedāvājumu no Spānijas Valensijas reģiona Kastejonas provinces, kurā tagad dzīvojam. Man bija grūti pateikt ardievas universitātei, jo gribēju pabeigt iesākto, bet, tiklīdz iekāpām lidmašīnā, jutos atvieglota. Tā sākās mūsu Spānijas piedzīvojums.

No ziemeļiem – Spānijas gaismā. Vai ātri iejutāties?
– Pirmais gads – ļoti krāsains un spilgtu emociju pārpilns. Piedzīvoju Spānijas karsto vasaru un drēgno ziemu. Iepazinu dažādus cilvēkus, no kuriem daudzi kļuva par draugiem, vietējās paražas.

Klausījos valodu un mēģināju mācīties saviem spēkiem. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, nāca pie manis uz privātām dziedāšanas un kora nodarbībām, lai palīdzētu iejusties. Sākumā runāju četrus vārdus angliski, vienu – spāniski, bet jau pēc pusgada spēju sazināties vieglos teikumos.

Mēs ar vīru nekad neesam domājuši – palikt vai nepalikt Spānijā. Mūsu abu profesijas pieprasa elastību – īpaši vīra profesija. Viņš ir diriģents, kurš tagad aktīvi asistē lielajiem maestro – diriģentiem visā pasaulē, ne tikai Spānijā.

Vidusjūras piekrastē, īpaši Valensijas reģionā, sabiedrība patiešām ir pilnīgi citāda. Karstā laika dēļ cilvēki vakarus pavada ārā. Visur ir terases un bāri, restorāni, saldējuma veikali ik pēc diviem metriem. Cilvēkiem šeit ļoti patīk kompānijās ēst un svinēt svētkus.
Bet Spānija ir milzīga valsts, turklāt katrs reģions ar savu vēsturi un tradīcijām. Iespaids, ka visi Spānijā dejo flamenko, ir gaužām aplams. Flamenko nāk no Andalūzijas, kas ir dienvidos. Katrā reģionā cilvēki dejo atšķirīgas tradicionālās dejas.

Kastejonas provinces tautiskās dejas, piemēram, ir ļoti elegantas, pārdomātas, turklāt tautastērpi uzskatāmi par relikvijām. To uzģērbšana  prasa vismaz  stundu, pat matu sakārtojumam ir norādījumi un prasības. Mēs pastāvīgi dzīvojam pilsētā Villarealā, ko zina ikviens futbola līdzjutējs. Tas nav tālu no Barselonas. 

Biju priecīga, jūsu vēstulēs uzzinot, ka Villarealā esat nodibinājusi trio un aktīvi muzicējat.
– Trio ir mūsu – četru draugu – mīlestības apliecinājums balādes žanram. Sastāvā spēlē pianists Havjers Signes, viņa sieva Elena Montina, mans vīrs Džozefs un es. Gatavojam programmas ar Ellas Ficdžeraldas, Evas Kesidijas, Raimonda Paula, spāņu 80. gadu mūzikas hitiem, Astora Pjacollas oriģinālmūziku, dziedam ārijas no mūzikliem. Mans vīrs spēlē saksofonu un kopā ar pianistu Havjeru izpilda brīnišķīgus duetus. Trio nav veidots ar nodomu visu gadu koncertēt. Pārsvarā aktīvi uzstājamies vasarā un ziemā. Ceram kādreiz spāņu balādes mūsu interpretācijā atskaņot Latvijas publikai.

Strādājat arī vietējā mūzikas un mākslas skolā, vadāt kori.
– Manā Villarealas korī dzied amatieri, taču vairākumam ir mūzikas skolas vai vidusskolas izglītība. Viņi lasa notis bez pro-blēmām, saprot dinamisko gradāciju un citu mūzikas elementu nozīmi. Esmu ievērojusi, ka koristi labprātāk izbrīvē laiku lielākiem projektiem ar orķestri, nevis «a cappella» dziedāšanai. Žēl... Tagad atkārtojam Mocarta «Re-kviēmu», ko drīz dziedāsim par piemiņu visiem pandēmijā cietušajiem un viņu ģimenēm. Nākamā gada janvārī esam paredzējuši sniegt koncertu, kurā dziedāsim franču šansonus, spāņu habaneras un tango melodijas.

Ieva, kā «Covid-19» laiks ietekmē jūsu ģimeni, draugus un citus cilvēkus Spānijā?  
– Paši savām acīm redzam pandēmijas izraisīto trauksmi cilvēkos. Šeit pēdējo sešu mēnešu laikā ir izpostītas ļoti daudzas ģimenes, skolas, bizness, kultūra. Es nespēju pat izteikt vārdos, cik daudziem cilvēkiem tika atņemts viss.

Esam pateicīgi, ka mums viss kārtībā, veseli paši un ģimene, un draugi. Jā, zaudējām daudzus muzikālus projektus, bet, galvenais, ka esam veseli! Vēl joprojām, ejot ārā, liekam maskas, tas ir obligāti.

Pašizolācijas laikā Spānijā man bija jāpabeidz studijas Latvijas Universitātē. Pandēmijas dēļ daudzas virtuālās bibliotēkas bija atvērtas bez maksas, tas man ļoti palīdzēja beigt universitāti ar izcilību.

Kā izjūtat savu identitāti, dzīvojot ārpus Latvijas?
– Darbs visur ir vienādi sūrs un grūts, manuprāt. Atšķirība ir vienīgi atalgojumā. Dzīvojot ārpus Latvijas, mainot valstis un sabiedrības, man vienmēr ir svarīgi saglabāt sevi. 

Esmu latviete – īpaši to sapratu šeit, Spānijā. Nepatīk man bučot katru pretimnācēju vai smieties par visiem jokiem. Man patīk paspiest roku un kādā klusā un mierīgā vietā dziļās sarunās iepazīt cilvēkus.
 
Pasaule mūs kaut kādā veidā tomēr piesārņo, tāpēc ir svarīgi nepazaudēt savas saknes un piederību. Turklāt man, latvietei, ir valoda, tradīcijas un kultūra, ko nest, attīstīt, ar ko lepoties.

IEVA  LAVRINOVIČA
Dzimusi 1993. gadā.
Beigusi Vecumnieku  mūzikas skolu. Dziedājusi meiteņu korī «Via Stella» un spēlējusi čellu Vecumnieku un Baldones mūzikas skolas jauniešu apvienotajā simfoniskajā orķestrī «Draugi».
Absolvējusi Rīgas Doma kora skolu. Profesionālā kvalifikācija – kora diriģente. Mācījusies arī džeza dziedāšanu.
Beigusi Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmiju.
Bijusi Tallinas latviešu kora «Ziemeļu balsis» galvenā diriģente.
Divus gadus studējusi Čičesteras Universitātes Mūzikas un teātra fakultātē Anglijā.
2020. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti. Ieguvusi maģistra grādu par dažādības pedagoģiskajiem risinājumiem bērnu muzikālās dzirdes attīstībā.
Biedrības «Crea Escena/Vila – real» valdes locekle Spānijā.
Jauktā kora «Tutte Voci» mākslinieciskā vadītāja.
Haimes Universitātes (Spānija) jauktā kora vokālā pedagoģe.
«Agor Liedo» Starptautiskās skolas Spānijā skolotāja, bērnu orķestra diriģente. 



Raksts sagatavots ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

20200529-1359-logo.jpg


Pievieno komentāru

Projekts «Kultūrvide novados-2020»