Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ataicina darbs, notur mīlestība, identitāti uztur ticība

Kā Bauskas reģionā padomju gados iebraukušie ukraiņi iekļaujas vietējā sabiedrībā un godā savas tradīcijas


Tāpat kā dabā notiek savstarpēja mijiedarbība, tas pats vērojams arī sabiedrībā, it īpaši pēc satricinošiem notikumiem. Otrais pasaules karš, līdzīgi citiem, atnesa postu, pēc tā bija vērojams arī darbaspēka trūkums. Padomju gados Latvijā strādāt iebrauca citu sociālistisko republiku iedzīvotāji, tostarp ukraiņi. Vīri lielākoties iesaistījās celtniecības darbos, sievietes – ravēja kopsaimniecību biešu laukus. Cilvēka dabā ir meklēt labākus apstākļus un stabilu iztikšanu, tamdēļ arī citi brauca pie mums, savukārt pašlaik daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies peļņā uz citām valstīm, ir, kas tur arī paliek. Šoreiz – par ukraiņiem, kas palikuši Latvijā.

Jauna minoritāte

Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists Raitis Ābelnieks stāsta, ka ukraiņi ir relatīvi jauna minoritāte Latvijā, jo pirmajā Viskrievijas tautas skaitīšanā, kas notika 1897. gadā, Latvijā par ukraiņiem uzdevās tikai 987 personas – procentuāli mazāk par 0,05%. 1935. gadā Latvijā viņi bija 1844 personas (~0,1%).
 
Visplašākā ukraiņu migrācija uz Latviju notika PSRS okupācijas periodā, 1989. gada tautas skaitīšanā Latvijā dzīvoja 92 101 ukrainis (3,45%), un tad tā bija trešā lielākā mazākumtautība aiz krieviem un baltkrieviem. Arī Bauskas rajonā ukraiņu iebraukšana un apmešanās uz dzīvi notika tajā pašā laikā, te 1989. gadā ukraiņi veidoja 3,1% no visiem iedzīvotājiem, mūsu rajonā viņi bija ceturtā lielākā minoritāte aiz krieviem (14,3%), lietuviešiem (6,5%) un baltkrieviem (4,7%). Lielākā daļa ukraiņu ieradās 1970. – 1980. gados un lielākoties strādāja vietējos kolhozos un sovhozos. To uzrāda arī 1989. gada statistika: visvairāk dzīvoja Gailīšu ciema padomes teritorijā – kopskaitā 7,8% jeb 259 personas, otrajā vietā bija Dāviņu ciema padome ar 6,3%, bet trešajā – Īslīces ciema padome ar 5,2%. Savukārt Bauskas pilsētā ukraiņi veidoja tikai 1,7% no visiem iedzīvotājiem, bet procentuāli vismazāk viņu bija Bārbeles un Skaistkalnes ciema padomju teritorijās – tikai 1%. Pašreizējais ukraiņu skaits mūsu novados redzams tabulā.

Garīgs atbalsts – reliģiskā kopienā
Daudzi Centrālās un Austrumeiropas iedzīvotāji saskata saistību starp reliģiju un nacionālo identitāti, minēts 2017. gadā pētnieciskās faktu vietnes «Pew Research Center» mājaslapā publicētajā pētījumā (https://www.pewresearch.org/fact-tank/2017/11/03/many-central-and-eastern-europeans-see-link-between-religion-and-national-identity/). Parasti svešā vietā gribas atrast kaut ko savu un savējos; atbalsts, lai strādātu un iedzīvotos, nepieciešams daudzkārt lielāks, nekā paliekot savā dzimtenē. Bieži vien reliģiskā kopiena ir pirmā, kur dodas svešā vietā, jo tur pieejams patvērums, padoms un garīgs atbalsts. Daudzi ukraiņi palika Latvijā, un viņu dzimtas jau laidušas saknes šeit. «Bauskas Dzīve» tikās ar dažiem mūspuses ukraiņiem.

Bauskas Svētā Georgija draudzes gans ir virspriesteris Nikolajs Prikazjuks. Laikraksts tikās ar tēvu Nikolaju, ukraini, kurš Latvijā ieradās 1970. gadā, lai izglītotos Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā. Pēdējos kursos saticis nākamo dzīvesbiedri un apprecējies. Tēvs Nikolajs dzīvo Rīgā un trīs reizes nedēļā brauc kalpot draudzē. Pirms tam draudzes gana gaitas vedušas uz Alūksnes pusi, desmit gados tur divas mašīnas nobraucis, lūdzis Dievam darbu kaut kur tuvāk. Radusies vajadzība pēc priestera Bauskas pareizticīgo draudzē. Kad uzzināts, ka Bauskas pareizticīgo draudzē lielākā tiesa ukraiņu, nolemts šurp sūtīt ukraini. Tā tēvs Nikolajs ir savējais savējo vidū. Divas trešdaļas draudzē ir ukraiņi, trešdaļa – baltkrievi, krievi, latvieši, teic virspriesteris. Bauskas draudzes gana gaitās paskrējuši jau 15 gadi. Tēvam Nikolajam Ukrainā dzīvo tēvs un brāļi, tagad gan tikšanās diemžēl nesanākot. Tēvs Nikolajs savas saknes caur diviem bērniem un pieciem mazbērniem laidis Latvijā, iepazinis ne tikai cilvēkus, bet arī Latvijas mežus – sēņu un ogu laikā brauc mājās ar pilniem groziem.

Vecāku piemērs – visnozīmīgākais
Bauskas pareizticīgo draudzes vecākā Anna Tanasijčuka stāsta, ka baznīcā regulārie gājēji – «prihažaņe» jeb nācēji – esot ap 20, savukārt svētku laikā nāk klāt «zahažaņe» jeb «ienācēji» – tad ir ap 100 ļaužu dievnamā. Par draudzes locekļu vairākumu – ukraiņiem – A. Tanasijčuka teic, ka «visi ir pilsoņi, visi te iedzīvojušies, pēc sejas vaibstiem cits citu pazīst». Savā starpā bieži vien runājot ukrainiski.

Anna līdz 18 gadu vecumam dzīvojusi Ukrainā, pēc tautības krieviete, uz Latviju kopā ar vīru ukraini Georgiju Tanasijčuku atbraukuši 1980. gadā «romantiku meklēt», joko Anna. «Brauc jau uz turieni, kur ir dzīvesvieta un darbs. Ukrainā mums bija tāda zeme – akmens uz akmens. Latvijā visu sākām no nulles, nekā nebija, bet strādājām, pēc trim gadiem pat «moskviču» nopirkām,» stāsta dzīvesbiedre, «visi ukraiņi te iedzīvojušies.» Vīrs strādājis meža darbus, braucis ar traktoru. Piedzimuši divi bērni – dēls un meita. Pareizticībā neviens tuvinieks nav «rauts», tomēr ar vecāku piemēru gan vedekla latviete, gan znots armēnis paši vēlējušies atnākt uz baznīcu un jau «ieauguši» pareizticībā, un to turpina arī četri Tanasijčuku mazbērni. Dzīves piemērs vienmēr runā spilgtāk par vārdiem. Kad jaunie ģimenes locekļi ieraudzījuši, ka pirms ēšanas allaž skan «Tēvs mūsu» lūgšana, viņi bijuši pārsteigti, jo domājuši, ka tas notiek tikai filmās.

Visi pareizticīgo svētki tiek svinēti. «Līgosvētkus un Jāņus gan nesvinam –  tie ir pagāniski, nekristiešu svētki,» stingri noteic Anna.

Pamati dzīvei
Latviski par pareizticību rit saruna ar Bauskas novada Gailīšu pagasta Uzvaras iedzīvotāju Ludmilu Bulu, kuras tētis ir ukrainis, bet mamma – lietuviete. Tētis atbraucis uz Latviju 1979. gadā, vēlāk saticis mammu, un ģimenes dēļ palicis Latvijā. Tētis dzīvoja Ukrainā, tur runāja moldāvu un rumāņu valodā, pašlaik krievu un latviešu. Savukārt Ludmilas vīrs ir latvietis, mājās sarunas notiekot latviešu un krievu valodā. Jaunajai sievietei ir divi bērni – deviņus un piecus gadus veci, kas arī seko pareizticības tradīcijām, vīrs gan tajās neiesaistās.

«Pareizticība ieliek visus pamatus dzīvei, iemāca to, ko dzīve un skola neiemāca. Mums ir jādzīvo tā, kā dzīvojis Jēzus Kristus. Kārdinājumi ir visiem, visos vecumos, arī bērniem mūsdienās. Cilvēki izlaižas, tikai baznīca pietur, lai ļaudis neizlaistos līdz galējai robežai, dod spēku, palīdz disciplinēt sevi,» uzsver Ludmila. Sarunājamies  pareizticīgo Pētera, Pāvila gavēņa laikā, kas no 15. jūnija līdz 11. jūlijam notiekot par godu šiem apustuļiem. Šajā laikā netiek ēsta gaļa, piena produkti, viss, kam izcelsme saistīta ar dzīvnieku valsti, vienīgi zivis varot baudīt. Tā nav tikai garīga disciplinēšana, bet arī organisma attīrīšanās, uzskata Ludmila. Bērniem gavēnis nav obligāts, arī vīrs to neievēro, tamdēļ ne visi ģimenē šajā periodā ēdot vienādi. «Kad esi tajā iekšā (ticībā – red.), tad tas ir vienkārši,» ar smaidu teic Ludmila. Visi gavēņi pārsvarā ilgstot 40 dienas, izņemot, piemēram, augusta gavēni Dievmātes Debesbraukšanas svētku sakarā, tad ir divas nedēļas, bet ļoti stingrs gavēnis. «Uz baznīcu parasti gan cilvēkus atved grūtības. Ticība ir Dieva dāvana,» sarunas noslēgumā teic Ludmila.

Pie baznīcas satiktā baušķeniece Jevģēnija Markoviča no Ukrainas uz Latviju atbraukusi 1974. gadā, sākumā strādājusi konservu cehā Rīgā. Ir divi bērni, kas arī seko pareizticībai. Mājās runājot krieviski.

Saites ar baznīcu un cilvēkiem

Sadevušās rokās, no dievnama iznāk ukrainiete Gaļina Nosuļa un mazmeita Dagnija Saleniece no Gailīšu pagasta Pamūšas. Gaļina uz Latviju atbraukusi 1971. gadā, lai kolhozā «Uzvara» strādātu lauksaimniecībā. Pasaulē nākuši trīs bērni, un nu jau priecē septiņi mazbērni, kas visi ir pareizticīgie, ar prieku atklāj dzimtas māte. Mazmeita Dagnija teic: «Baznīcā ir mīlestība un siltums, tās ir garīgās vērtības. Laiku te var salīdzināt ar meditāciju.»

Bauskas novada Īslīces pagasta Bērzkalnu iedzīvotāja ukrainiete Svetlana Dumailo 1972. gadā Latvijā kopā ar vīru ukraini ieradusies uz meža darbiem. Sākotnēji Mazirbē, tad Dundagā, tad Bauskā. Dzīvesbiedrs diemžēl jau 18 gadus kā mūžībā. Savukārt meita dzīvo Krievijā, arī mazdēls Krievijā. Pareizticības mantojums nākamajām paaudzēm gan nodots, priecājas kundze. «Esmu baznīcas cilvēks, neizlaižu nevienu dievkalpojumu,» stāsta Bērzkalnu iedzīvotāja.

Draudzes locekle ukrainiete Ņina Krūmiņa stāsta, ka 1980. gadā Latvijā ieradusies un strādājusi konservu cehā. Apprecējās; vīrs un dēls gan pievērsās katoļticībai.

Vasīlijs Ionašku, Ludmilas tētis, nāk no Ukrainas, bet sevi pat vairāk uzskatot par rumāni, mācījies moldāvu valodā. 1979. gadā ieradies Latvijā, strādājis kolhozā «Uzvara» par celtnieku, autoceltņa vadītāju un šoferi. Pirmajā gadā jau apprecējies. Mājās sarunas notiekot latviski, krieviski un lietuviski. Ukraiņu valodā maz runājot, latviski «Bauskas Dzīvei» stāsta Vasīlijs. Ukrainā dzīvojot mamma un pieci Vasīlija brāļi, viens Latvijā, arī apmeklējot dievkalpojumus. Kādreiz atvaļinājuma laikā regulāri braucis uz Ukrainu, pašlaik tikšanās nesanākot.

Iecavas Vissvētās Dievmātes piedzimšanas pareizticīgo draudzi arī vada tēvs Nikolajs. Draudzes vecākā Margarita Ananjeva stāsta, ka dievkalpojumus, kas notiek divreiz mēnesī, regulāri apmeklējot ap 30 pareizticīgo, draudzes locekļu skaits ir ap 50, lielākā daļa esot krievi, draudzē ir arī kādi seši ukraiņi. Tā kā dievnams vēl nav pabeigts, tad arī par noturīgām tradīcijām draudzē grūti runāt. Kad nav dievkalpojumu, draudzes locekļi sanākot uz kopējiem Svēto Rakstu lasījumiem, dziedājumiem un lūgšanām.

Pareizticība Latvijā

Arheoloģiskās liecības norāda uz pareizticības izplatīšanos starp latgaļiem jau 11. – 12. gadsimtā. 13. gadsimta pirmajā pusē pareizticīgo baznīcas esot bijušas Jersikā un Koknesē. Tirdzniecības kontakti veicināja austrumslāvu tirgotāju apmešanos uz dzīvi viduslaiku Livonijas pilsētās.

Latvijas Pareizticīgā baznīca mūsdienās ir autonoma baznīca Maskavas Patriarhāta sastāvā, tās juridisko statusu Latvijā regulē Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likums (spēkā kopš 17.12.2008.). Pareizticīgo baznīcu veido 134 draudzes (2014. gadā, Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas dati) un ap 370 tūkstoši ticīgo (2015. gadā, Latvijas Pareizticīgās baznīcas dati), trīs pareizticīgo klosteri.

Avots: Latvijas Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/22176. />


Pareizticīgo lielākie svētki un gavēņa laiks

Pareizticīgie joprojām neaizmirst tā saukto vecā stila jeb juliānisko kalendāru, pēc tā svinot daudzus svētkus, tādēļ tie nereti nesakrīt ar citu reliģisko kopienu svētkiem.

No visiem gada svētkiem lielākie ir Kunga Augšāmcelšanās svētki (Lieldienas, Pasha). Tie ir visu svētku svētki un visu svinību svinības.

Lieldienas svin ne agrāk par 22. martu (4. aprīli pēc jaunā stila) un ne vēlāk par 25. aprīli (8. maiju pēc jaunā stila), pirmajā svētdienā pēc pavasara pilnmēness.Baznīcas dievkalpojumu gads sākas 1. septembrī (pēc vecā stila), bet viss gada dievkalpojumu loka atskaites punkts ir Lieldienas.

Daudzdienu gavēņi 2020. gadā:
Lielais gavēnis: 2. marts – 18. aprīlis;
Pētera, Pāvila gavēnis: 15. jūnijs – 11. jūlijs;
Dievmātes aizmigšanas gavēnis: 14. – 27. augusts;
Ziemassvētku (Filipa) gavēnis: 28. novembris – 6. janvāris.

Avots: http://www.eleison.lv/kalendars/svetki.htm – vietne, kur daudz noderīgas informācijas par pareizticības pamatiem latviešu valodā.

UZZIŅAI

  • Lielākā daļa no pasaules aptuveni 260 miljoniem pareizticīgo dzīvo Centrālajā un Austrumeiropā. Pareizticīgie ir 12% pasaules kristiešu.
  • 19 valstīs pasaulē ir vairāk nekā viens miljons pareizticīgo.
  • 1. vietā – Krievija ar 101 000 000 pareizticīgo, 2. Etiopija – 35 710 000, 3. Ukraina – 34 870 000 (2011. gadā publicēti «Pew» pētniecības centra dati).
  • Lielākajai daļa pareizticīgo mājās ir ikonas: Moldovā – 97%;
  • Gruzijā – 96%; Ukrainā – 91%; Krievijā – 87%; Latvijā – 84%;
  • Igaunijā – 74%.

Avots: pewresearch.org.


20200630-0834-pie-publikacijam-gatavs.jp

Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju