Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viena biedrība – vairāk nekā 14 000 hektāru parka

To, ka teritorija Abavas senlejā ir īpaši bagāta un tāpēc saudzējama, saskatīja jau pagājušā gadsimta 20. gados. Toreiz jaunā Latvijas valsts nolēma valsts paspārnē ņemt Čužu purvu, kas unikāls ar to, ka tikai tur savā vaļā zied čuža. Tāpat pēc tam, kad purva tuvumā atklāja sēravotus, Kandavā nolēma būvēt sanatoriju. Tomēr vēstures kolīzijas šajos plānos ieviesa korekcijas, un sanatorija tā arī netapa. Toties 50. gados nodibināja Abavas ielejas dabas parku, kas kļuva par lielāko Latvijā (vairāk nekā 14 000 hektāru). Un tūkstošgades mijā to atzina par vērtību arī Eiropas mērogā (iekļāva «Nature 2000» sarakstā).

Tas bija tolaik, kad ar nīderlandiešu atbalstu tika nodibināta biedrība «ARDIC» jeb Abavas ielejas attīstības centrs. Tas, no vienas puses, gādājis par to, lai  dabas vērtības tiktu saglabātas, no otras, – lai tās būtu pieejamākas un saprotamākas.

   
Mudina īpašniekus saimniekot
 
Tagad biedrību «Abavas ielejas attīstības cents» vada IVETA PIESE. Viņa pati gan uzsver, ka šajā darbā nav viena, jo organizācija apvieno arī citus līdzīgi «zaļi» domājošos. Ir atbalstītāji, arī brīvprātīgie, kas iesaistās, kad nepieciešams.
– Pati biedrībai pievienojos ap 2006. gadu, un laika gaitā izveidojusies tāda kā domubiedru grupa jeb kodols, kurā valda līdzīgi uzskati par to, kādai jāizskatās Abavas senlejai. Ar projektu starpniecību to cenšamies īstenot. Būtībā darām to, ko ne vienmēr paveic pašvaldība vai spēj valsts organizācijas, – atklājam ainavas, veidojam tūrisma infrastruktūru, arī pastaigu takas. Bijuši potenciāli vērtīgo zālienu apsaimniekošanas projekti – atbrīvojām pļavas no krūmiem un mudinām ko lietas labā darīt arī pašus saimniekus. Ja nepieciešams, palīdzam ar projektiem. Viens no šādiem labajiem paraugiem ir «Drubazu» saimniecības botānikas taka, kas ir ļoti labi apsaimniekota, tāpat – Buses pilskalns. Daudz runāts un domāts arī par laivu piestātni pie tilta Kandavā, ko ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu īsteno Kandavas pašvaldība. 

Dodat tādu kā «spērienu»? 
– Tā varbūt var teikt. Kur varam, tur palīdzam un lūkojam, lai ieguldītais saglabātos pēc iespējas ilgāk. Tas, protams, prasa arī resursus, tādēļ ar līdzfinansējumu mūs parasti atbalsta pašvaldība, tāpat tiek piesaistīta fondu nauda. Un šajā ziņā kā īpašu draugu var atkal pieminēt Latvijas Vides aizsardzības fondu, kas acīmredzot ir atzinis, ka tas, ko darām, ir gana labs un vērtīgs.


Kļūst atbildīgāki

Biedrība, neskaitot ieguldījumus infrastruktūrā vai, piemēram, dabas aizsardzības plāna ieviešanu dzīvē, daudz laika veltījusi sabiedrības izglītošanai. Vairākus gadus bijuši lekciju cikli, kuros ikviens varēja izvaicāt dabas ekspertu. Tagad biedrība īsteno projektu «Dabā mācos, daru, dalos», kas četru novadu skolās 8. un 9. klašu jauniešus mudina apzināt problēmas vidē, arī globālas.
– Labā ziņa ir tā, ka cilvēki kļūst zinošāki un atbildīgāki – to, kas izveidots dabā, nedemolē. Drīzāk to paveic daba. Mums jau uzkrāta  pieredze, zinām, ka koka objekts, ja tas nav īpaši apstrādāts, kalpo piecus, septiņus gadus un tad sapūst. Ja apstrādāts – varbūt desmit. Uzlabojumi tāpat redzami, ja vērtējam, cik atkritumu tiek atstāts vidē – to vairs nav tik daudz, kā bijis agrāk, un var teikt, ka šāda problēma lēnām izzūd. Sabiedrība, manuprāt, ir mainījusies, un tas priecē, jo cilvēki novērtē padarīto,– saudzē vidi un vides objektus.

Vēl pirms gadiem trim četriem, kad tika izstrādāts Abavas senlejas dabas aizsardzības plāns, diskusijas par to, vai maz tur ko vajag sargāt, tomēr bija visai skarbas. Vai tās ir aktuālas vēl aizvien?
– Šķiet, ka tomēr norimušas, un ir arī rezultāts. Cilvēki diskutējot saprata, piemēram, to, ka krūmus var nocirst paši, pļavas nopļaut paši, nevis gaidīt, kad kāds cits to paveic. Tāpat vienā brīdī valdīja iedoma, ka, dzīvojot, saimniekojot dabas parkā, privātīpašnieks vispār neko nedrīkst darīt. Protams, ierobežojumi ir, bet patiesībā ir arī daudz kas atļauts, ir plašas iespējas, kā  savu īpašumu sakopt. Starp citu, šajā bezlapu periodā ir sajūta, ka saimnieki to tiešām cenšas darīt. Varbūt saprata, ka labāk maksā par bioloģiski vērtīgiem zālieniem, bet, iespējams, viss mainās. Taču, kas to lai zina, kā būs līdz 2028. gadam, kas ir aktuālā aizsardzības plāna darbības termiņš.


Pie vērtībām pierod 

Patlaban noslēdzas kārtējais projekts, kur veikts ieguldījums dabas parka infrastruktūrā. Proti, izveidotas jaunas norādes un stendi, apsekotas un sakoptas takas.  

– Kopumā gribētos labāku pieejamību, jo Abavas senlejā ir tāds interesants reljefs – kalni un lejas, vajadzētu vairāk ērtu pakāpienu, daudzviet to tiešām pietrūkst. Cilvēki arvien biežāk vēlas doties dabā, piemēram, stumjot bērnu ratiņus. Tomēr tam piemērotu taku mums tikpat kā nav.

Ja varētu pasapņot un finanses nebūtu šķērslis, ko vēl Abavas senlejā gribētos redzēt?
– Viena no šādām lietām noteikti būtu Abavas ielejas vides izglītības centrs – vieta, kur iepazīt dabas parka vēsturi un vērtības, ko tas glabā. Cilvēkiem nereti trūkst informācijas, kur un ko var redzēt. Jā, laikam tas būtu mans sapnis! Bet, starp citu, tas ierakstīts arī dabas aizsardzības plānā, tikai kādam jāuzņemas to realizēt.

Biedrība darbojas jau 16 gadu. Kā šķiet, vai sabiedrība vairāk sākusi saprast, kāpēc daba jāsaudzē?

– Uzlabojami tiešām ir novērojami. Tajā pašā laikā mani satrauc šaurais skatījums uz lietām. Nu, piemēram, runā, ka lūšu esot par daudz. Bet, ja neesi to redzējis, vai tiešām tā ir? Vai arī tā pati krūmu čuža, kas Latvijā citviet nekur dabā neaug, bet kandavniekiem šķiet tik ļoti izplatīta, daudziem tāpēc nav saprotams, kāpēc tā ir īpaši aizsargājama. Tāpat ar putniem – ieej mežā kaut kur citviet Eiropā un tos nedzirdi, jo to tur nav! Nu varbūt gribētos, lai cilvēki skatītos nedaudz globālāk – nesabojātā vide, tīrais ūdens, daba ir vērtība.


Biedrība «Abavas ielejas attīstības centrs»

Reģistrēta:  2003. gada 5. februārī, un tā sākotnēji bija zināma kā sabiedriskā organizācija «ARDIC» (saīsinājums no angļu valodas «Abava Rural Development and Information Centre»). Tās tapšanas iniciatori bija Nīderlandes Overjiseles province un Latvijas Dabas fonds, bet dibinātājas bija lielākās dabas parkā esošās pašvaldības – Kandavas, Sabiles, Ģibuļu un Rendas pagasts.

Lielākie projekti: uzcelta biroja ēka, realizēti mitrāju apsaimniekošanas un aizsardzības pasākumi, realizēts projekti «Abavas ielejas pašvaldību un NVO kapacitātes stiprināšana» Eiropas sociālā fonda pasākumu ieviešanai, dabas parka «Abavas senleja» tūrisma attīstības plāns, dabas lieguma «Čužu purvs» dabas aizsardzības plāna ieviešana, vides izglītība Abavas senlejā, apsaimniekota dabas taka Čužu purva teritorijā, izgatavoti un izvietoti informācijas stendi par dabas parku «Abavas senleja», atjaunota skatu platforma Greiļu kalnā u. c.


20191119-1615-vide-un-mes.jpg

Pievieno komentāru

Projekts «Vide un mēs»