Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bauskā izskanējis piemiņas brīdis netaisnības neuzvarētajiem represētajiem

Piektdien, 14. jūnijā, politiski represēto piemiņas vietā Bauskā atcerējās Baigā gada deportācijas. No bijušā Bauskas apriņķa lopu vagonos sakrāva 544 cilvēkus, viņu vidū 153 bērni. Visvairāk izsūtīto bija no pilsētas, Mežotnes, Īslīces, Vecsaules pagasta. Tādu vienas nakts šausmu bilanci ar turpinājumu komunistiskā režīma izstrādātajā iznīcināšanas programmā sniedza vēsturnieks Raitis Ābelnieks.Latvijas vēsturē ievilkto melno svītru nekad neaizmirst aicināja Bauskas novada domes priekšsēdētājs Valdis Veips. Bauskas ev. luteriskās draudzes mācītājs Aivars Siliņš runāja par netaisnību un tās neuzvarēto cilvēcību. Laiks dziedē visu, bet nedod iespēju aizmirst, viņš sacīja. Tauta vēl nav atguvusies no netaisnības, bet kāds jau to grib attaisnot. Arī šajā laikā cilvēks ir apdraudēts. Kā saglabāt cilvēcību, kā pastāvēt, netaisnības neuzvarētiem, var smelties daudzu paverdzināto dzīves stāstos, akcentēja mācītājs. Dzīvi apliecinošu noskaņu uzturēja arī Bauskas kultūras centra vokālais ansamblis «Eliksīrs».Uz vēsā granīta sagula ziedi, vējā mirgoja svecīšu liesmiņas. Brīdi ilgāk tajās noraudzījās baušķeniece Laimdota Krišlauka ar meitu Jolantu un mazmeitiņu Danielu. Šotmaņu ģimene uz Karsnojarskas apgbalu 1941. gada 14. jūnijā izsūtīta no Sesavas pagasta. Laimdota tālo ceļo piedzīvojusi, vēl nebūdama piedzimusi. «Man bija trīs gadi, kad nomira mamma, un vecmāmiņa palika viena ar trim maziem bērniem. Tēvu nekad neesmu redzējusi, viņš nomocīts lēģerī 1942. gadā. Vecotēvu čekisti bija izveduši no barakas un nošāvuši. Šī ir vienīgā vieta, kur varu ziedus nolikt saviem vistuvākajiem. Pat tālajā Sibīrijā apglabāto kapu vietas ir appludinātas,» stāsta Laimdota Krišlauka.Piektienas rīta stundā uz kopsapulci bija sanākuši politiski represēto kluba «Rēta» dalībnieki. Sanāksmi ievadīja valsts himna un klusuma brīdis. Turpinājumā – valdes priekšsēdētāja Jāņa Puriņa un revīzijas komisijas priekšsēdētājas Emīlijas Bogdanovas pārskati par «Rētas» divu gadu gājumu un valdes pārvēlēšana. Pirms tās bija jāizšķiras – būt vai nebūt? Dalībnieku kļūst aizvien mazāk. Pat pašiem aktīvākajiem jūtams spēku izsīkums. Lēmums bija vienprātīgs – jāpastāv! Par to pārliecināja arī 1941. gadā izsūtītā Elga Vasariņa, kuras nokļūšanu Bauskā bija nodrošinājis Gailīšu pagasts. Viņa vēlējusies paciemoties klubā, sastapt likteņa biedrus un uzmundrināt «pagurušos». Pamatotu iemeslu dēļ no amata atteicās Jānis Puriņš, paliekot valdes sastāvā. «Rētas» vadību uzticēja Jānim Zemtautim. Viņš kopš pavasara pārstāv Bausku Latvijas Politiski represēto apvienības Koordinācijas padomē (KP). Pēdējā KP sēdē 11. jūnijā nolemts, ka gadskārtējais salidojums Ikšķilē notiks 17. augustā.Skaudru atmiņu piesātinātās dienas izskaņā Latvijas Televīzija piedāvāja nenogurdināmās režisores Dzintras Gekas jaunāko dokumentālo filmu «Bērnības zeme Sibīrija».

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas