Neatkarības kara dalībnieku Leonu Kraftu pieminot

Novembris ir mēnesis, kad biežāk nekā citkārt atminamies Latvijas valsts tapšanas gaitu un cilvēkus, kuri tolaik bija gatavi atdot savu dzīvību, lai viņu pēctečiem šāda valsts būtu.

Šajā publikācijā galvenais varonis ir Latvijas Neatkarības kara dalībnieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Leons Krafts. Tā nu sanācis, ka viņa saknēs un dzīves līkločos savijies latviskais, lietuviskais un vāciskais.

Piedzimst Lietuvā

Par mūsu valsts augstākā militārā apbalvojuma saņēmējiem ir atrodams gana daudz informācijas, par tiem Latvijas Valsts vēstures arhīvs 1995. gadā izdeva apjomīgu biogrāfisko vārdnīcu «Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri», bet ne par visiem publicētās ziņas ir precīzas.

Iepriekš minētajā grāmatā teikts, ka L. Krafts dzimis 1897. gada 7. janvārī Budbergas pagasta Mazpoņemunes muižā. Mūsdienās tas ir Brunavas pagasts, kas Latvijas sastāvā nonāca tikai 1921. gadā. Tamdēļ viņa dzimšanas ierakstu nācās meklēt Lietuvā – Biržu luterāņu baznīcas ierakstos, bet tur fiksēts, ka L. Krafts dzimis Graužiškes muižā 1896. gada 8. decembrī (pēc mūsdienu kalendāra tas būtu 20. janvārī) un kristīts 1897. gada 6. (18.) janvārī. Viņa tēvs Jānis Krafts bija minētās muižas nomnieks, māte Anna, dzimusi Kunce. Par tēvu zināms, ka viņš, līdzīgi kā Raiņa tēvs, nomājis vairākas muižas, bet tas notika Lietuvā.

Kādu laiku J. Krafts kalpojis arī Butautu muižā, tepat pierobežā, kur tolaik bija etniski jaukta teritorija – latvieši un lietuvieši dzīvoja visai līdzīgā skaitā. Turpat netālu no Butautu muižas J. Krafts kopā ar brāli, kam piederējis liels restorāns Sanktpēterburgā, nopirka Mazpoņemunes muižu Budbergas pagastā, Mēmeles krastā. Tas notika īsu brīdi pirms Pirmā pasaules kara. Vēlāk, kad 1921. gadā tika nosprausta jaunā Latvijas-Lietuvas robeža, Mazpoņemunes muiža palika Lietuvas pusē.


Iniciators Atsevišķā Bauskas bataljona izveidei
Leons Krafts ieguva tam laikam labu izglītību Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, bet 1915. gadā viņš tika iesaukts Krievijas armijā un ierauts Pirmā pasaules kara virpuļos. Nākamajā gadā pabeidza Pleskavas praporščiku skolu un pēc paša vēlēšanās nokļuva 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies daudzās kaujās, ticis ievainots un uzdienējis līdz podporučika dienesta pakāpei.

Leģendārajās Ziemassvētku kaujās 1916. gada 23. decembrī L. Krafts ar savā padotībā esošo latviešu strēlnieku pusrotu pie Skangaļu mājām veiksmīgi apgāja kādu vācu vienību un piespieda tos padoties, iegūstot arī vērtīgas kara trofejas.

1917. gada oktobrī, kad sabruka Krievijas impērija, viņš atvaļinājās no karadienesta, bet no jauna kļuva par karavīru Latvijas Neatkarības kara laikā. L. Krafts bija viens no tiem latviešu virsniekiem, kuri 1919. gada aprīlī bija iniciatori Atsevišķā Bauskas bataljona izveidei. Šīs vienības sastāvā viņš bija rotas komandieris un tepat Bauskas pievārtē piedalījās kaujās pret Sarkano armiju. Vēlāk Atsevišķais Bauskas bataljons tika iekļauts 3. Jelgavas kājnieku pulkā, un tā rindās L. Krafts piedalījās arī cīņās pret bermontiešiem un krita to gūstā.

Viņam izdevās no gūsta atbrīvoties 1919. gada 3. decembrī un atgriezties ierindā, turpinot stiprināt mūsu valsts militāros spēkus. Pēc Latvijas Neatkarības kara beigām L. Krafts vēl kādu laiku dienēja Latvijas robežsardzē, viņš bija 2. robežapsardzības rajona 5. distances priekšnieka vietas izpildītājs. Tur viņš darbojās līdz 1921. gada janvārim, kad uz visiem laikiem atvaļinājās no militārā dienesta virsleitnanta dienesta pakāpē. Par kaujas nopelniem L. Krafts 1926. gadā saņēma Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiras apbalvojumu.


Saimnieko muižā, izveidojot kafijas ražotni
Par tālākajām viņa gaitām biogrāfiskajā vārdnīcā ir pavisam skopas ziņas: «Dzīvojis Skaistkalnē, Biržos (Lietuvā). Zemkopis.» Toties te ir norāde par virzienu, kurā vajag «rakt», – apzināt Lietuvā atrodamo informāciju. Mani meklējumi Lietuvas interneta lapās bija sekmīgi, bet visvairāk izdevās uzzināt sadarbībā ar Biržu muzeju.

Atklājās, ka šī stāsta varonis veiksmīgi saimniekoja Mazpoņemunes muižā, tur izveidojot kafijas ražotni. Produkciju gan pareizāk būtu dēvēt par kafijas dzērienu jeb tā saukto erzackafiju, jo to izgatavoja no grauzdētiem miežiem, kviešiem, cigoriņiem un cukurbietēm. Ražotne nodarbināja daudzus strādniekus, kas grieza cigoriņus un cukurbietes, tos apžāvēja speciālā telpā ar caurumota skārda grīdu, zem kuras atradās divas krāsnis, tad visas sastāvdaļas grauzdēja, samala un iesaiņoja. Produkcija gan lielos maisos vesta arī uz Rīgu, gan arī ar speciālu fasēšanas iekārtu saražoti mazie iepakojumi Lietuvas veikaliem.


Vairāk uzzināsit «Bauskas Dzīves» drukātajā versijā, 17. novembra svētku īpašajā izdevumā.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas