Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Represēto likteņi apliecina mūsu tautas gara spēku

Ceriņi Cēsu rajona Stalbes pagastā, pie Ozoliņu mājas, 1941. gada 13. jūnija vakarā visus iemidzināja saldreibinošā vasaras miegā. Taču 14. jūnija rītu mājinieki nesagaidīja, kā ierasts.
 
Līdz ar tūkstošiem citu nevainīgu cilvēku vienpadsmit gadus veco Margaritu Ozoliņu, divus gadus vecāko māsu Gaidu, māti Annu un tēvu Jāni Rūdolfu komunisti aizveda no mājām. Vispirms viņi nokļuva Cēsīs, kur tēvu nošķīra no ģimenes. Nevainīgajiem cilvēkiem, sievietēm ar maziem bērniem, sirmgalvjiem, sākās vairāku mēnešu ilgais moku ceļš uz Sibīriju. Ozoliņu ģimenei tas izvērtās gadiem ilgā prombūtnē no dzimtenes.

 «Dzīvojām ar apziņu, ka Latviju mums vairs neredzēt, lai gan sirdī katrs klusībā cerēja tomēr atgriezties un ieelpot dzimtās sētas smaržu. Ļoti daudzi to nespēja, jo nomira salā, badā un izmisumā. Mūsu mamma bija strādīga, enerģiska, viņa nepadevās, arī mūs, savas meitas, audzināja būt izturīgām, fiziskā noguruma brīžos spēcināt sevi ar gara spēku. Apguvām krievu valodu, sākām iet skolā. Dzīvojām kā  nolemts, jo izvēles jau nekādas nebija,» stāsta Margarita.
 
Abas ar māsu Gaidu viņas 1946. gadā tika atpakaļ Latvijā, atgriezās arī mamma. Taču okupantiem nebija miera, tika vētīti likumu ruļļi un secināts – pusaudzes Latvijā  atgriezušās nelikumīgi. 1950. gadā māsām sākās vēl viens baiss ceļojums cauri septiņiem elles lokiem uz «brīvās padomju tautas laimīgo zemi – Sibīriju».

«Tas bija pat briesmīgāk nekā pirmajā reizē. Pabiju septiņos dažādos cietumos, salā, badā un bailēs no nezināmā. Kā ierasts, bez jebkādiem skaidrojumiem un ar apliecinājumu, ka šoreiz Sibīrijā būs jāpaliek uz mūžu,» atceras represētā.

Satikusi Krasnojarskā savu dzīvesdraugu Zigfrīdu, Margarita, nu jau Martinsone, Latvijā otrreiz atgriezās 1957. gadā. Tādējādi «īstā dzīve» sākas tikai 27 gadu vecumā. Trešo reizi Krasnojarskas apgabalā Zigfrīds un Margarita bija kopā – 1987. gadā, laulības 20. jubilejā.
 
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» 84 gadus vecā kundze bez īpaša skarbuma un dusmām sirdī atzīst – tāds bijis viņas liktenis. Ko nožēlot nav jēgas. Mūžs nodzīvots skaisti, mīlestībā izaudzinātas trīs meitas. No gadu attāluma raugoties, Sibīrijā pārdzīvotais ietinies atmiņu plīvurā, kas noslāpē daļu sāpju. Smagas atklāsmes nākušas līdz ar gadiem. Tikai pēc atbrīvošanās no padomju okupācijas 1992. gadā izdevies uzzināt patiesību par tēvu. Izvešanas naktī no ģimenes nošķirtos Jāni Rūdolfu Ozoliņu 1942. gadā čekistu nežēlīgi noslepkavojuši. Viņa atdusas vieta nav zināma, palikušas vien sirdī glabātās atmiņas, kā arī tēva jaunības dienu fotogrāfijas.

Margarita Martinsone rāda ģimenes albumus, kuros melnbaltās, vēlāk krāsainās  bildītēs iemūžināti skaistākie dzīves notikumi. Tajās redzamas darba gaitas Bauskas 2. vidusskolā, tad izglītības nodaļā. Grāmatā «Sibīrijas bērni» vairāku lappušu garumā lasāmas arī tagadējās baušķenieces atmiņas. Biezajā izdevumā Margaritas kundze salikusi lapiņas, kur var atrast savu likteņa biedru stāstus.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas