Tautfrontieši Bārbelē vērtē Atmodas notikumus

Lietaino 1988. gada 12. novembra rītu, kad Bauskas pils tornī uzvijās sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs, atceras tikai vidējās un vecākās paaudzes iedzīvotāji. Lai Atmodas laiks nebūtu tikai pāris lappušu teksts vēstures mācību grāmatās, Latvijas Tautas frontes (LTF) Bauskas rajona nodaļas bijušie dalībnieki 8. novembrī Bārbeles pagasta tautas namā rīkoja atceres pēcpusdienu.Sarīkojumu vadīja baušķeniece Ligita Asare un iecavnieks Stepans Drozdovs. LTF Bauskas rajona nodaļas dibināšanas konferencē 1988. gada 12. novembrī Ligita Asare lasīja galveno ziņojumu. Vēsturiskos dokumentālos kadros uz ekrāna varēja vērot viņas kaismīgo uzstāšanos, aicinot apvienot Bauskas rajona demokrātiskos spēkus, lai atbalstītu neatkarīgas valsts atjaunošanu. Vairākums tikšanās dalībnieku bija šī notikuma aculiecinieki, tādēļ videooperatora Imanta Geibas filmētie fragmenti skatītājus uzrunāja ļoti emocionāli. Imants Geiba iemūžināja arī LTF Bauskas rajona nodaļas atceres sarīkojumu Bārbelē. Amatiera veidotās hronikas par Atmodas kustību Bauskas rajonā jau kļuvušas par unikālām dokumentālām liecībām, tāpat kā Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītājas Brigitas Krauzes sagatavotā izstāde, kas veltīta LTF rajona nodaļas vēsturei. Tematisko ekspozīciju tautas namā var aplūkot ikviens interesents. Ar klusuma brīdi klātesošie godināja mūžībā aizgājušos tautfrontiešus. Ar cieņu un godbijību Atmodas dalībnieki atcerējās baušķeniekus Elmāru Celmiņu un Anitu Celmiņu, LTF Bauskas rajona nodaļas sekretāri. Sabiedrībai vēl nezināmus faktus par pašaizliedzīgo sievieti un citiem patriotiem minēja Emerita Buķele: «Nomaļās lauku sētās Bārbeles un Skaistkalnes pagastā iedzīvotāji piedāvāja patvērumu puišiem, kas dezertēja no padomju armijas. Manā rīcībā ir fakti par 17 no represijām izglābtiem jaunekļiem, bet, izņemot Anitu Celmiņu, citu drosmīgo cilvēku vārdi, kas pakļāva sevi milzīgam riskam, joprojām nav zināmi. Mūsu uzdevums ir tos noskaidrot un saglabāt vēsturē.» Ainars Bašķis, LTF Bauskas nodaļas pirmais priekšsēdētājs, sacīja: «Pirms 20 gadiem, būdami ideālisti, domājām – ja demokrātija uzvarēs, Latvijā iestāsies labās dienas un mierīgie laiki. Bet nekas vēl nav beidzies! Vienkārši toreiz vēl nesapratām, ka procesā ne mirkli nedrīkst apstāties un zaudēt modrību.» Sarīkojuma viešņa, viena no LTF dibinātājām politiķe Sandra Kalniete, turpināja šo domu: «Mūs spārnoja bezgalīga ticība, ka viss ir iespējams. Līdzdalība un līdzatbildība toreiz izšķīra Latvijas likteni. Tādas pārliecības par pašu atbildību mūsu tautas vēsturē nekad nav bijis. Mēs visi jutāmies vienoti postā. Latvijas Tautas frontē bija 208 tūkstoš reģistrētu biedru, bet 1989. gada tautas manifestācijā Daugavmalā piedalījās apmēram miljons dalībnieku. Tolaik visiem bija viens mērķis, bet tagad ir vairāki, toties mazāki mērķi, taču mēs esam aizmirsuši līdzatbildību.Socioloģiskie pētījumi ir satriecoši. Tie rāda, ka latvieši nemīl sevi un vismazāk tic savai valstij. Bet par savām tiesībām tautai ir nepārtraukti jācīnās. Rietumeiropas demokrātijās viss 20. gadsimts bijis kā cīņas arēna par tām tiesībām, kas ir ierakstītas valstu konstitūcijās.» LTF Bauskas nodaļas dibināšanas periodu, barikādes un «Baltijas ceļu» atceras baušķenieks Kazimirs Lazdāns: «Strādāju meliorācijas sistēmu pārvaldē. Mūsu uzņēmumā bija 78 tautfrontieši. Tā vadītājs Zenons Metlāns bija demokrātiskās kustības atbalstītājs, kas strādājošos saliedēja. Esmu priecīgs, ka 1935. gadā piedzimu pirmajā brīvvalstī un tagad atkal dzīvoju neatkarīgā Latvijā.» Iecavas novada Zālītes speciālās internātskolas direktores vietniece Ilze Arāja atzīst: «Ir patīkami kopā ar domubiedriem atcerēties laiku, kad paši piedalījāmies valsts vēstures veidošanā, atjaunojot demokrātiju. Tolaik mani bērni vēl bija mazi, tāpēc aktīvi neiesaistījos notikumos, toties mans vīrs Aldis Arājs piedalījās manifestācijās, barikādēs Zaķusalā un pie Ministru padomes. Televizors mūsmājās bija ieslēgts augu diennakti, jo politiskie notikumi attīstījās ļoti strauji, nekas nebija prognozējams. Apzinoties, ka ceļš uz brīvību un patiesu demokrātiju nemēdz būt viegls, es nejūtos vīlusies. Latvija vienmēr ir manā sirdī.» Tautfrontieši pateicās tikšanās organizētājiem Ilgaram Krauzem, Romanam Tillerim, Stepanam Drozdovam, Emeritai Buķelei un pārējiem darba grupas dalībniekiem par piepildīto saturu un emocionāliem brīžiem.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas