Tiekas grāmatā «Mākslinieki. Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki» minētie gleznotāji, grafiķi, tēlnieki un viņu radi 2

Rundāles pagasta «Baltās mājas» kafejnīcas āra terasē pie galdiņiem piektdienas, 11. jūnija, vakars bija piepildīts ar mākslu un mūziku. Notikums, kas pulcēja vakaram, – sarunas ar un par Bauskas novada biedrības «Meistars Gothards» izdotajā grāmatā «Mākslinieki. Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki» minētajiem no Rundāles novada nākušajiem gleznotājiem un grafiķiem, kā arī grāmatā minēto mākslinieku darbu brīvdabas galerijas apskate.

Notikuma idejas autore un vakara vadītāja – Rundāles novada kultūras darba organizatore Lilita Lauskiniece – bija aicinājusi uz sarunām gan grāmatas veidotājas – Ingu Krolli, Indru Liepu, Ilgu Balodi un Ainu Ušču – gan pašus māksliniekus, gan viņu radus. Kā atzina grāmatas izdevējas un autores, pērn pa kovidlaiku paveikušas ko jēdzīgu un derīgu citu labā.

Ekslibru meistars

Grafiķis Vilnis Resnis savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmijas mākslinieciskās konstruēšanas (dizaina) vakara kursus, taču viņa talanta atklāšanā liela nozīme bijusi tieši Rundāles pamatskolai. Grafiķis miris 2002. gadā, apglabāts Važītes kapos.

V. Rešņa meita Dina Bauze bija atbraukusi no Valdlaučiem Ķekavas novadā. Viņa pastāstīja, ka tēva tēvs bijis plostnieks un mākslas pasauli viņam atklājusi tieši Rundāles skola, kurā mācījies. Pēc skološanās vidusskolā un akadēmijā strādājis konstruktoru birojā, tad radusies interese zīmēt ekslibrus – smalki izstrādātus, ar sižetiem un daudzām detaļām. «Atceros, ka padomju laikā pareizticīgo katedrālē Rīgā bija Planetārijs un tur izstāžu zālē skatījām tēva ekslibru izstādi. Bija viņa darbi arī ārzemēs eksponēti, tikai pats uz turieni gan netika. Viņu tolaik nelaida uz ārzemēm, nebija varai «drošs». Tēvs tikai deviņdesmito gadu beigās, jau brīvvalsts laikā, pirmo reizi izbrauca uz Rietumiem – ar prāmi uz Zviedriju.»

Dina jaunībā nav izvēlējusies studēt mākslu, lai gan tēvs, iespējams, to būtu vēlējies. Viņa nosliekusies par labu medicīnai, mamma bijusi ārste. Tagad gan zīmēšana sākot interesēt, esot apņemšanās doties uz kādu studiju to apgūt profesionāļa vadībā.

Zīmē gan leģionā, gan Sibīrijā

Rundālieši joprojām atceras talantīgo gleznotāju un skolotāju Birutu Gustiņu. Viņai par iespēju studēt glezniecību pateicīgi daudzi. Par viņas dzīvesbiedru grafiķi un gleznotāju Zigurdu Gustiņu zināms mazāk.

Pensionētā skolotāja Rudīte Gustiņa ļoti spridzīgā valodā, ar humora pieskaņu atklāja sava vīratēva Zigurda, kurš nomira jaunos gados, kad «manam vīram bija vien astoņi gadi», dzīves gājumu. Z. Gustiņš 1943. gadā iesaukts latviešu leģionā, bija vācu armijā kara korespondents, kur viņš zīmēja. «Tad vīratēvu izsūta uz Sibīriju cirst taigu, tur viņš zīmē. To pamana oficieru sievas, kuras stāv rindā pie mākslinieka, lai tik viņas uzzīmētu. Arī «Bauskas Dzīves» priekšgājējas avīzes «Bauskas Darbs» tā sauktā «galviņa» ir Zigurda Gustiņa zīmēta,» klātesošajiem stāstīja R. Gustiņa.

Brīvība un Zemgales augstās debesis

Imants Lancmanis notikumā piedalījās kā gleznotājs. 13 gadus mācījies glezniecību – septiņus gadus Rozentāla mākslas vidusskolā, sešus gadus – Mākslas akadēmijā, un tad, kā viņš stāsta: «Nāca Rundāles pils, kam upurēju glezniecību. Piecdesmit gadus manā dzīvē bija apsēstība ar pili, tagad apsēstība ar gleznošanu. Kad atstāju pils muzeja direktora amatu, man pavērās mirdzošā brīvības aina, kas ir glezniecība, audekli – brīvības iemiesojums. Mana vēlme glezniecībā ne tikai pašizpausties, bet arī kaut ko pateikt citiem.»

I. Lancmanis teic, ka mūžīgs avots māksliniekam ir daba, viņu aicinot mēģinājumi tajā ielauzties un to «pārcelt» uz audekla. Ir tāds uzskats, ka Zemgales ainavu it kā neesot ko gleznot, tā neesot interesanta, taču I. Lancmanis domā citādi: «Šeit ir iespēja redzēt tālu, tālu, un pāri tam visam augstas debesis. Zemgales specifisko burvību un šarmu ar to tālo horizontu gribu parādīt. Ir iecere gleznot Zemgales dabu dažādos gadalaikos.»

Biedrības «Meistars Gothards» veikumu grāmatas izdošanā I. Lancmanis vērtē kā skaistu un cildenu darbu, ar ko parādīti vietējo novadu mākslinieki, kas dažkārt paliek nepamanīti.

Bauska un Jānis Kalniņš deva ceļa sākumu
Rundālē piektdienas vakarā klāt bija kinorežisore Laima Žurgina. Viņa uzņēmusi dokumentālo filmu «Kaza kāpa debesīs», kas iznāca 2019. gada aprīlī un kurā apkopotas atmiņas un unikāli materiāli par 20. gadsimta 60. gadiem, leģendāro Rīgas kafejnīcu «Kaza» un kultūras personībām, kas bijušas «Kazas» apmeklētāju lokā. Viens no filmas varoņiem arī Imants Lancmanis.

Laima Žurgina, uzrunājot klātesošos tūlīt pēc I. Lancmaņa, sacīja: «Tā kā filmas tiek montētas, es sākšu ar to, ar ko Imants beidza. Viņš ilgojās pēc gleznošanas, es beidzot esmu tikusi pie rakstīšanas, jo manas asinis nāk arī no Grīnu dzimtas.» L. Žurginas vecmāmiņa Elizabete un mamma tēlniece Lūcija Žurgina ir no Bauskas. Režisore uzsver to, ka cilvēka dzīvē liela loma ir satiktiem pedagogiem, un viņas mamma Bauskas ģimnāzijā mācījusies mākslas pulciņā pie Jāņa Kalniņa, kurš bija no «Zaļās vārnas» grupas. «Mamma iestājās Māk-slas akadēmijā. Viņa izvēlējās tēlniecību, jo tā bija pieejamāka, krāsas bija dārgas. Bauska un Jānis Kalniņš deva ceļa sākumu mammai tēlniecībā. Čaka piemineklis Ziedoņdārzā Rīgā ir viens no zināmākajiem mammas darbiem,» teic L. Žurgina.

Dilemma starp baudīt un radīt
Sarunās par mākslu piedalījās gleznotāja sviteniece Īra Rozentāle, kura allaž lepojas, ka no viņas dzimtā pagasta Svitenes nākuši daudzi talantīgi un profesionāli mākslinieki, kurus gleznotāja iepriekš minējusi arī savās publikācijās «Bauskas Dzīvē». Ī. Rozentāle vienmēr izcēlusi skolotājas Birutas Gustiņas lomu viņas iespējā studēt un kļūt par gleznotāju.

Rundālē dzimušais un augušais Pēteris Līdaka ir no četrdesmitgadnieku paaudzes – gleznotājs, tēlnieks, grafikas dizainers, ilustrators. Viņš klātesošajiem atklāja, ka, mācoties Lietišķās māk-slas koledžā pēdējos kursos, iededzies uz krāsām, krāsas likušas dvēselei gavilēt. Bet darbs reklāmas aģentūrā un ikdienas rutīna gadiem šo aizrautību slāpējusi. Attapties likušas maģistrantūras studijas Londonā. Viņš neesot mocījies līdz brīvībai 50 gadus kā Imants Lancmanis, bet 15 gadus.

Rundāliete Laura Matilde Ikerte beigusi Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, taču gan glezno, gan apguvusi restauratores profesiju un keramiķes prasmes, pasniedz glezniecību interesentiem Rundālē un Bauskā. Laura atzīstas, ka viņu pavada dilemma mākslā – starp baudīt un radīt.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Kristīna

Svarīgi ,paralēli gremdējoties mākslā ,kam ir laiks ,izzināt Latvijas etnonīmu ,hidronīmu nozīmi ,kuri ir ķeltu valodās - ģēļu (gaelic) ,kimru ,(cymraeg),korņu (cornish),velsiešu ,vecangļu .
Skatieties ''Rīga pirms Alberta ",ķeltologs ,arhitekts Edgars Šēnbergs .

pirms mēneša, 2021.06.18 17:44

Citplanētitis

Tu mūsējā ?

pirms mēneša, 2021.06.19 13:19

Vietējās ziņas