Vectēva cīņa lai nebūtu veltīga

Greivuļu ģimenei Bauskā 11. novembris būs īpašāki svētki nekā citiem. Viena no šīs plašās saimes īpatnībām ir vīriešu interese par militāro jomu.Vladislavs Greivulis gan to neizceļ, piebilstot, ka kārtīgam vīrietim jāspēj būt drosmīgam, aizstāvot gan sevi, gan citus.Iepazīstoties tuvāk ar šo ģimeni, drīz vien kļūst skaidrs, no kurienes šāda pārliecība, šādas atziņas. Tas ir Vladislava tēva Pētera Greivuļa nopelns. Dēls, arī mazdēli ne bez lepnuma stāsta par vectēva kara gaitām. Pēterim Greivulim tās sākušās 1942. gadā Zilupes apsardzes bataljonā. Leģionāru rindās Pēteris cīnījies arī ārpus Latvijas, par varonību apbalvots ar Dzelzs krustu. Kaujās gūti ievainojumi, bet tas neatturēja Pēteri drīz vien atgriezties ierindā. Savu Latviju viņš aizstāvēja līdz pat 1945. gada maijam, līdz Vācijas kapitulācijai. Gadi krievu gūstā bija smagi, moku ceļi izstaigāti plašajā zemē tūkstošiem kilometru garumā. Mājās P. Greivulis nonāca 1949. gada beigās. «Atgriežoties mājās, Rēzeknes pusē, uzzināju, ka visi mani mājinieki nošauti. Mazliet padzīvoju tur, apprecējos un devos projām uz Jēkabpili. Pēc kāda laika pārcēlāmies dzīvot uz Bauskas rajonu, Lībiešu ciemu. Strādājām fermā, vēlāk ciemā nopirkām sev māju. Tur arī izauga mūsu bērni - trīs meitas un dēls. Tad pašu spēkiem uzcēlām māju Bauskā, kur tagad vadām vecumdienas,» pāris teikumos par savu dzīvi pastāsta Pēteris.Bet skaidri jaušams, ka šajos īsajos teikumos ietverts garš mūžs, kura skaistākajos, vienlaikus arī grūtākajos brīžos veidojusies Pētera Greivuļa cilvēciskā pārliecība: «Mums visiem jābūt drosmīgiem, vīrišķīgiem. Nav jābaidās iestāties par savu taisnību, jābūt gataviem aizstāvēt savu brīvību, pat mirt par to.» Meita Lilija atzīst, ka tēva jaunībā piedzīvotais, atmiņas un stāstījumi par kara gadiem rosinājuši viņu, pārējos ģimenes locekļus savulaik aktīvi iesaistīties Latvijas Tautas frontes atbalstītāju rindās. Līdzko izveidota zemessargu vienība, dēls Vladislavs iestājies tajā. Arī Pētera mazdēli ikdienas gaitas saistījuši ar vīrišķīgām nodarbēm. Renārs ir zemessargs, Dzintars robežsargs, Oskars strādā policijā. «Pēterim izdevies līdztekus varonības garam sevī izkopt un uzturēt arī romantiķa dvēseli,» par vīru teic Anna un rāda dzejoļus, kurus savulaik rakstījis nu jau sirmais leģionārs. Tajos stāstīts par dzimto Latviju, gleznaino Rēzeknes pusi, varonīgajām cīņām Zemgalē.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas