Vecumniekos atceras 1991. gada janvāra barikāžu laiku

Vecumnieku novadā 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienai veltīti sarīkojumi notika Valles un Vecumnieku pagastā.

«Vallē tradīcija atcerēties barikāžu laiku aizsākta deviņdesmito gadu beigās. Agrāk cilvēki atmiņās kavējās pie ugunskura, kas Valles krustcelēs spoži dega bieži vien līdz pat rītam. Pēdējos pāris gadus sarīkojums notiek saieta nama telpās,» atklāj pagasta kultūras darba organizatore Aija Skosa.

Arī 19. janvāra vakarā saieta namā pulcējās tie, kuriem 1991. gada janvāra notikumi vēl spilgtā atmiņā – drosmīgie barikāžu aizstāvji un viņu tuvinieki. Ar īpaši sagatavotu koncertprogrammu klātesošos uzrunāja bezbailīgie savas zemes patrioti – komponists Atvars Sirmais un aktrise un dzejniece Dina Kristīne Bitēna. Viņi klātesošos aizkustināja ar patriotiskām dzejas rindām un sirsnīgām latviešu dziesmām. «Zālē valdīja tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Pat vīri no aizkustinājuma nekautrējās notraukt pa asarai,» noskaņu raksturo A. Skosa.

Vecumniekos pie Sarkanās skolas pagasta muzeja rīkoto atceres pēcpusdienu svētdien, 20. janvārī, apmeklēja gan barikāžu dalībnieki, gan jaunākās paaudzes pārstāvji, no kuriem daudzi tolaik, kad risinājās skaudrie notikumi, vēl nebija nākuši pasaulē. Uz mirkli pierima kņada tuvējā kalniņā, kur ziemas priekus baudīja bērni kopā ar vecākiem. Viņi, muzeja vadītājas Ritas Kovalas aicināti, kļuva par piemiņas brīža dalībniekiem un iesaistījās sagatavoto atmiņu stāstu un janvāra emocijās dzimušo dzejas rindu lasīšanā. «Ikvienam ir svarīgi zināt, kas notika pirms 28 gadiem, lai apjaustu un novērtētu brīvību, kas mums dota,» uzsvēra R. Kovala.

Janvāra barikāžu laiks ir Latvijas nesenā vēsture, ko piedzīvojusi vai ikkatra ģimene. Desmitiem tūkstoši cilvēku kailām rokām bija gatavi aizstāvēt brīvības un demokrātijas ideju, bezbailīgi sala pie spožajiem ugunskuriem, lai tagad dzīvotu neatkarīgā valstī. «Nepieredzēta vienotība, nesavtība un dzimtenes mīlestība – tās bija vērtības, uz kuru pamata tika atjaunota tagadējā brīvā Latvija,» sacīja muzeja vadītāja. «Lai šie stāsti rada iedvesmu un vajadzīgajā brīdī dod spēku būt vienotiem!»

Klātesošie ieklausījās atmiņu fragmentos.

Pie ugunskura sildījās vairāki Vecumnieku iedzīvotāji, kuri pašaizliedzīgi stāvēja uz barikādēm. No viņu atmiņu failiem nekad neizdzisīs neaprakstāmā vienotības izjūta un brīvības liesmu mirdzums acīs, kas iedvesmoja, aiztrieca prom bailes un ļāva izturēt ne vienu nakti vien bez miega un salā.

Jānis Kauliņš pirms 28 gadiem strādājis par šoferi Vecumnieku sovhozā. Tāpat kā visi, braucis uz Rīgu un sargājis, lai gan baiļu sajūta tomēr bijusi. «Daudz kas aizmirsies no tā laika, bet, kad šodien pie ugunskura lasīju Zentas Mauriņas dzeju par to, ka «katra uzvara sākas garā», sirsniņa notrīsēja,» viņš sacīja.

Bijusī muzeja vadītāja, skolotāja Aloida Baķe atcerējās, ka 1991. gada 13. janvārī pie Vecumnieku aptiekas stāvēja autobuss, lai vestu cilvēkus uz Tautas manifestāciju Daugavmalā. Steigā tika šūti karogi, gaisā virmoja brīvības alkas, bet «vēl nekas nebija noticis». «Atbraucām mājās un uzzinājām par asiņainajiem notikumiem Lietuvā. Aktīvais koordinators, skolotājs Pēteris Lungevičs, daudz nedomādams, teica – jāorganizējas, jābrauc atpakaļ uz Rīgu un jāveido barikādes. «Ja Lietuvā notiek, notiks arī pie mums.» Tie bija viņa vārdi,» piedzīvoto atklāj A. Baķe.

Sarkanās skolas zālē varēja sasildīties ar tēju, iestiprināties ar pīrādziņiem un līdzatnesto cienastu, aplūkot barikāžu laikam veltītu izstādi, noskatīties Antras Cilinskas 1995. gadā veidoto dokumentālo filmu «Provokācijas anatomija». Klātesošie īpašu interesi izrādīja par Vecumnieku iedzīvotāja Ainara Ķieņa gāzmasku kolekciju un pirmās muzeja vadītājas Veltas Teseļskas 90. gadu sākumā veidoto plakātu barikāžu atcerei.


Plašāk – laikraksta «Bauskas Dzīve» drukātajā versijā 22. janvārī.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas