Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vecumniekos piemin 25. marta masu deportāciju un tic, ka «nakts nav mūžīga» 1

Vecumniekos Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ organizēta pulcēšanās 25. martā izpalika, lai gan bija iecerēts, kā ierasts, satikties dzelzceļa stacijā pie akmens un noliekt galvas to ļaužu priekšā, kuri piedzīvojuši padomju okupācijas varas veikto otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju 1949. gada 25. martā. Neparedzēto apstākļu dēļ saistībā ar bīstamā koronavīrusa izplatību šoreiz neviens uz ziedu nolikšanu netika aicināts; cilvēki uz staciju devās individuāli.

«Bauskas Dzīve» 25. marta pusdienlaikā pie piemiņas akmens sastapa Rita Kovalu, Vecumnieku pagasta novadpētniecības centra vadītāju, kopā ar meitu Enniju. Masveida izvešanu pirms 71 gada atcerējās arī Aloida Baķe, kura novadpētniecības centru jeb, kā iepriekš to dēvēja, muzeju vadījusi no 1999. līdz 2015. gadam.

Pirmo reizi atceres dienā dzelzceļa stacijā bija tik rimti, bez ierastā sanākušo pulciņa. Sakoptajā vietā dega sveces, spožā saule rotājās akmens gludajā vaigā, un cīruļi cēla savas svilpes pret debesīm. R. Kovala bija paņēmusi līdzi Agritas Ozolas grāmatu «Sibīrijā tapušas vēstules uz bērza tāss» un, brīžiem aizlūstot balsij, nolasīja politiski represētās Gaidas Eglītes dzejoli. «Sirds sažņaudzas kamolā, jo no šīs vietas 1949. gadā izvesti 106 Vecumnieku cilvēki – 46 ģimenes no 42 mājām; arī bērni. Kapu kalniņā svešumā palika 18 izsūtīto, pārsvarā sirmgalvji,» viņa sacīja. Arī Ritas tēva ģimene cietusi represijās, izsūtījumā dodoties no Valkas apriņķa Vijciema. «Ir sāpīgi un skumji… Labi, ka ir šī vieta, kur atnākt un pieminēt. Šoreiz gan bez valsts himnas, karoga un klātesošajiem,» viņa sacīja.

Tradīciju pulcēties pie akmens un pēc tam sanākt kopā muzejā 1998. gada 25. martā iedibinājusi muzeja pirmā vadītāja Velta Teseļska, pirms tam sarīkojumus organizējusi Latvijas Tautas frontes Vecumnieku nodaļa. Piemiņas zīme tapusi 1989. gadā, kad pagastā aktīvi rosījusies «Atmodas laika brigāde». Tai piederīgs bijis arī Ainars Ķienis, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Vecumnieku nodaļas vadītājs, kurš, kā izteicās A. Baķe, «vienmēr turējis klusu rūpi par vēsturisko liecību saglabāšanu, stiprinājis garīgumu un praktiski darbojies».

Aizdomājoties par neseno vēsturi, A. Baķe atcerējās piemiņas brīžus un pārdzīvojuma pilnos stāstus gan stacijā, gan pie kafijas tases muzejā. Tomēr viņa aicina ikvienu paturēt prātā flāmu priestera Fila Bosmana atziņā pausto, ka «neviena nakts nav tik melna, lai pēc tās nenāktu rīts». Šī filozofiskā dabas likumība saistāma arī ar pašlaik pasaulē notiekošo, jo «nakts nav mūžīga». Tam cieši ticējuši arī tie, kuriem «rītu ļāva piedzīvot» dzimtenes mīlestība, cilvēcība, ilgas un Dieva vārds.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

!?

interesanti, kā pārliecināti komunisti ŠODIEN runā par represijām! Tādi kažoka mētātāji . . .

pirms 4 dienām, 2020.03.27 21:39

Vietējās ziņas