Virtuāla iecavnieku tikšanās ar rakstnieci Moniku Zīli

Aizvadītajā nedēļā interesentiem platformā «Zoom» bija iespēja tikties un aprunāties ar rakstnieci, žurnālisti, publicisti, dramaturģi, scenāristi, spilgtu un interesantu personību Moniku Zīli. Tikšanos rīkoja Edvarta Virzas Iecavas bibliotēka Valsts kultūrkapitāla fonda projektā «Tikšanās ar rakstniekiem».

E. Virzas Iecavas bibliotēkas vadītāja Aiva Avota-Zalstere atzīst, ka attālinātās tikšanās burvība ir tāda, ka cilvēks var atrasties savā ierastajā vidē un paralēli klausīties un iedvesmoties no citiem cilvēkiem. «Papildu pluss – pamanījām, ka sarunai pieslēgušies ļaudis no dažādām pilsētām un novadiem. Tas apstiprina, ka ne vienmēr visi gribēdami var ierasties klātienē, jo tam gluži vienkārši neatliek laika,» teic A. Avota-Zalstere.


Svarīga ir disciplīna
M. Zīlei ir ļoti plašs rakstniecības lauks – strādājusi par žurnālisti, redaktori, rakstījusi scenārijus televīzijas seriāliem, veidojusi lugas amatierteātriem. Rakstniece sarunu vispirms iesāk ap paldiesvārdiem visām bibliotēkām, jo, pateicoties tām, rakstnieks vispār ir spējīgs sasniegt savu lasītāju.

«Esmu piederīga žurnālistikai no pirmsākumiem, tā arī no tās nespēju atteikties. Joprojām sadarbojos ar laikrakstu «Latvijas Avīze», rakstot komentārus par aktuālām tēmām. Žurnālistika ir ļoti labs pamats, uz kuru vēlāk balstīties rakstniekam. Respektīvi, tas ir lauks, kurā var vērot cilvēkus, viņu attiecības, rīcību, pēcāk no tā kaut ko izsecinot. Patiesībā neko lielu nebiju domājusi rakstīt, lai gan desmit gadu vecumā rūtiņu kladē kādu sacerējumu, stāstu, pat īsti neatceros, kas tas bija, uzrakstīju. Man vienkārši jau no mazotnes patika izteikties. Man bija ļoti labi latviešu valodas skolotāji, kas ielika stiprus pamatus,» atminas M. Zīle.

Bijusi laikraksta «Komunists» korespondente Liepājā un tur arī sākusi rakstīt stāstus. Pirmo romānu «Aizved mani uz Kolku!» uzrakstījusi, darbojoties žurnālā «Sieviete».

«Man patīk, ja no malas mani paslavē, lai gan pati domāju, ka varētu vairāk saņemties. Es neesmu katru dienu rakstniece. Lai ieietu savā darbā, radošajā pasaulē, es nemāku pa starpai darīt citas lietas. Nenoliegšu, ka pastāv iedvesma, bet mēs nekad neesam satikušās. Esmu pazīstama tikai ar pašdisciplīnu, plānveidīgu darbu. Darbam ir vajadzīga noskaņa, jāvelta tam sevi visu, jāspēj tajā ieiet iekšā ar visu sirdi un dvēseli. Es nevaru pa starpu darīt, piemēram, sadzīviskas lietas. Tomēr tā ir tāda zināma amatniecība, jo rakstniekam vienīgais darba ierocis ir valoda. Ja vēlies būt rakstnieks, jābūt plašam vārdu krājumam un daudz jālasa,» turpina publiciste.

Rakstniece atzīst, ka grāmatu varoņi ir viņas iztēles auglis. Varbūt tikai kādas stāsta detaļas tiek paņemtas no dzīves: «Tāpēc ir svarīga valoda un cilvēku sarunas, lai zināms, kā notikumi tālāk attīstīsies. Man patīk, ka dialogi nav vienmuļi, tiem ir jāatšķiras. Svarīgi ir, lai zinu visu sižetu jau sākumā, jo vienkārši kaut ko rakstīt uz priekšu, manuprāt, ir neproduktīvi.»

Redzams, ka M. Zīles romānu galvenās varones parasti bijušas sievietes. Pati teic, ka šīs sievietes māca vispirms iemīlēt sevi pašu, kas ir ļoti nozīmīgi. Ja cilvēks vispirms nespēs iemīlēt sevi, tad citus ne tik.

M. Zīle savulaik uzrakstījusi scenārijus 17 amatierteātriem. Viņa cer, ka, pandēmijai rimstoties, čakli atsāksies amatierteātru darbība. Amatierteātru pieredze publicistei daudz ko iemācījusi. Viņa spējusi saprast, piemēram, cik ilgi skatītājs spēj noturēt uzmanību vienai ainai. Apjautusi, ka tēliem jābūt dzīviem, papildus jāseko ļoti līdzi dialogiem, jo saruna esot tas, kas notikumus ved uz priekšu.


Kulinārija un Taro kārtis
Romānu autores galvenie vaļasprieki ir ēst gatavošana un Taro kāršu tulkošana. Kundze atminas, kā kādreiz veikalos cilvēki stāvējuši garās rindās pēc produktiem un mājās taisījuši ēst no tā mazumiņa, kas bijis. Tāpat ar draudzenēm mainījusies ar receptēm, lai ieviestu ēdienkartē dažādību. Rakstniece teic, ka neesot no tām sievietēm, kam riebjas gatavot ēst. Darot to labprāt iespēju robežās. Tāpat neesot tendēta uz smalkiem ēdieniem, prieku vairāk sagādā mājās pagatavota maltīte. «Nepareizais ķēķis» (2001. g.) ir pirmā tapusī pavārgrāmata.

«Man nepiemīt nekādas brīnumainas īpašības, neredzu viedus sapņus, mani nav apmeklējuši citplanētieši. Viss, kas attiecas uz Taro kāršu tulkošanu, tā ir viena no nezināmajām teorijām. Tajā pašā laikā šīs teorijas dzīvotspēja balstās faktā, ka reizēm tur kaut kas sakrīt. Tur ir ļoti daudz no filozofijas, sevišķi no antīkās literatūras. Manuprāt, katrs normāls cilvēks pats jau aptuveni zina, ko viņš vēlas, taču mums visiem dzīvē ir reizēm tādi brīži, kad gribas iegūt kādu apstiprinājumu, cerības stiprinājumu. Iesaku vairāk balstīties uz saviem draugiem, tuviniekiem, veidojiet ar viņiem attiecības! Tas palīdz grūtos brīžos, plecs, uz kura balstīties,» par Taro kāršu tulkošanu pārdomās dalās pieredzējusī sieviete. Par to plašāk aprakstīts viņas iespieddarbā «Mana zīlēšanas grāmata» (2002. g.).

Dzīvesgudro rakstnieci pandēmija nav sevišķi ietekmējusi, vismaz cilvēkos neesot atklājusi kaut ko tādu, ko agrāk nebūtu redzējusi. Tomēr M. Zīle liek atcerēties teicienu «tā nekad nav bijis, ka nekā nav bijis, un tā nekad nebūs, ka nekā nebūs». Svarīgi ir saglabāt cilvēcību. Taujājot par to, vai top kāda jauna grāmata, rakstniece nesteidzas atbildēt, jo nevēloties ar to pāragri dalīties. Bet skaidrs ir tas, ka kaut ko jaunu no viņas var sagaidīt.


Sarunas stiprina
Sarunas beigās ikkatrs veltīja paldiesvārdus par piepildīto pēcpusdienu. «Agrāk lasīju tikai ārzemju romānus, līdz kolēģe ieteica izlasīt kādu no M. Zīles grāmatām. Pateicoties jūsu rakstītajam, sāku pievērsties arī latviešu romāniem,» priekā dalās pārstāve no Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenes bibliotēkas.

«Vairāk esmu lasījusi viņas publikācijas. Ļoti interesanta personība, dzīvesgudra sieviete ar pieredzi un savu skatījumu. Man patīk, ka viņa ir vienkāršs cilvēks un tajā pašā laikā spēj būt spēcīga. Katrā cilvēkā, katrā tikšanās reizē mēs kaut ko paņemam sev. Šīs sarunas mani stiprina, iedvesmo un liek apdomāties. No šīs tikšanās man iekrita sirdī atzinums, ka visiem jāturas kopā un jādzīvo uz priekšu. Šis ir tas pārmaiņu laiks, kad vēl vairāk novērtē, ka ir ģimene un draugi. Protams, man labāk patīk, ja būtu iespēja tikties klātienē, jo vēlos sajust klātesamību,» komentē Zorģu bibliotēkas vadītāja Aina Ezergaile, piemetinot, ka arī Zorģu bibliotēkai pienācis latviešu literatūras laiks. Lasītāji ļoti daudz interesējoties par M. Zīles grāmatām. Vispopulārākās – «Melna zivs nakts upē» (2011. g.), «Dullā dzeguze» (2016. g.), «Pieplakt debesīm» (2016. g.), «Vientuļo spīganu dārzs» (2020. g.).

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas